Sprediķis Ģimenes diena

Sprediķis

Jeremija 29:11-13, Efeziešiem 3:14-21, Jāņa 16:23-33

Šodienas galvenā tēma ir lūgšana, kas un kā saistībā ar lūgšanu. Vecās Derības lasījums māca, ka atradīsim Dievu, ja meklējam no visas sirds. It kā skaidrs, bet viens jautājums paliek. Kādi ir šķēršļi, kas traucē tev un man atrast Trīsvienīgo Dievu? Nav tā, ka Dievs ir apslēpis, pazudis. Tie šķēršļi ir manī un tevī, cilvēkā. Caur lūgšanu šķēršļi tiek noņemti, varbūt ne totāli, bet tie noteikti samazinājās.

Caur lūgšanu dvēsele atveras un paliek mīksta Trīsvienīgā Dieva priekšā, šķēršļi samazinājās, un mēs varam atrast un redzēt Dievu. Ar līdzību lūgšana ir aptuveni kā tīrīt brilles jeb loga stiklus. Pēc tam tu redzi labāk, kā atrast Trīsvienīgo Dievu. Otrais lasījums māca par dvēseles vajadzībām. Visiem ir skaidrs, ka miesai vajag pārtiku un varētu saslimst. Bet diemžēl visiem nav skaidrs, ka tieši tas pats attiecas arī uz dvēseli. Caur garīgo pārtiku, Bībeli, Svēto Vakarēdienu un lūgšanu dvēsele tiek pabarota. Caur garīgo pārtiku dvēseles slimības, proti, grēks, tiek ārstēts un dziedināts. Trīsvienīgais Dievs ir neaptverams liels spēka avots, no kā varam smelties spēku un stiprināties. Izšķirošais jautājums ir kā. Laikam visiem ir skaidrs, kā viss notiek DUS. Degviela atrodas zem zemes un tai ir jātiek augšā un bākā iekšā. Tas notiek caur degvielas sūkni. Bez sūkņa degviela paliktu zem zemes un mašīna netiktu uz priekšu.

Līdzībā lūgšana ir kā attiecīgais sūknis, tas veids caur ko Dieva spēks tiek pie mums un mūsos. Bez lūgšanas, bez garīgās degvielas uzpildes, tu garīgi netiec uz priekšu, bet tava kristīgā dzīve apstājas. Līdzībā degviela ir Svētais Gars un sūknis lūgšana. Vienīgā būtiska atšķirība ir, ka degviela kaitē dabu un maksa dārgi. Svētais Gars un lūgšana nekaite dabu un nemaksa naudu nemaz. Evaņģēlijā Jēzus saka, ka vajag lūgties Viņa vārdā. Ko tas nozīmē? Vajag pabeigt visas lūgšanas sakot Jēzus vārdā, āmen jā, bet. Nē tikai, tur ir daudz vairāk iekļauts. Viens aspekts ir apzināties, ka tikai caur Jēzus krustu un augšāmcelšanas mēs varam vispār tuvoties Tēvam. Vel viens aspekts ir, kas ir galvenais mērķis un virziens lūgšanā. Ja tu uztver, ka lūgšanas galvenais mērķis ir, lai tu paziņo Dievam, kas Viņam ir jādara priekš tevis, tad ir šķībi. Tad ir lūgšana manā vārdā.

Ja galvenais virziens ir no tevis uz Dievu, tad arī ir šķībi, tad arī ir lūgšana manā vārdā. Galvenais mērķis ar lūgšanu ir, ka tu atveries Trīsvienīgā Dieva un Jēzus priekšā. Lai tu uzzinātu, ko Dievs vēlas paziņot tev. Galvenajam virzienam jābūt no Dieva uz tevi. Kad tā ir, tad ir lūgšana Jēzus vārdā. To pašu var arī izteikt ar nedaudz citiem vārdiem. Varam teikt, ka lūgšanas mērķi ir pirmkārt, lai atstātu pasauli un iet pie Tēva. Ne tīri burtiski, bet garīgā aspektā. Otrkārt, lai atstātu sevi un savu aiz sevis, lai mainītu uzmanības centrs no sevis uz Dievu. Treškārt, lai meklētu prieku un mieru, kur tās ir atrodamas, proti, pie Tēva. Es teicu, ka lūgšana ir kā sūknis, bet varam arī teikt, ka lūgšana ir tilts no debesīm uz zemi. Ko es esmu teicis nenozīmē, ka ir aizliegts izteikt savas vēlmes Trīsvienīgā Dieva priekšā, ka nedrīkst lūgt par konkrētām lietām. To drīkst, bet.

Pirmkārt ir jāatveras Dieva priekšā, sadzirdēt Viņa balsi. Tikai otrkārt vajag izteikt savas vēlmes. Un ja tu uzmanīgi sadzirdi ko Dievs tev saka lūgšanā, esmu diezgan pārliecināts, ka tavas vēlmes mainās ar laiku. Jēzus arī saka mācekļiem šodien, ne atklāti, bet starp rindām, ka viņu sirds prātam un attieksmei vajadzētu mainīties. Kādā veidā? Būtu daudz ko pieminēt, bet gribētu uzsvērt divus aspektus. Viens ir, ko es netieši pieminēju, ka cilvēks nedrīkst tikai vārīties savā sulā. Viņam ir jātiek galā ar savu savtīgumu, jāprot apkarot un vismaz ierobežot savu savtīgumu. Otrais aspekts ir saistīts ar realitāti vai īstenību, kas ir realitāte, ko mēs uztveram ar vārdu realitāti vai īstenību. Laicīgi cilvēki saka, ka īstenība ir materiālas lietas, ko mēs redzam ar savām acīm. Bet tā nav. Tās ir nepastāvīgas, ātrāk vai vēlāk redzamais vairs nebūs. Īstenība vai realitāte ir neredzamais. Neredzamais Trīsvienīgais Dievs un Viņa Valstība paliks. Lūgšana ir garīga ārstēšana. Caur lūgšanu tu mācies vismaz ierobežot savu savtīgumu un tu mācies redzēt savādāk. Tu arī mācies redzēt, ka neredzamais ir ĪSTENĪBA ar lieliem burtiem un redzamais īstenība ar maziem burtiem.

Tava dvēsele ir Dieva radīta, ar Debešķīgo izcelsmi. Tāpēc tā var apmierināties, pabaroties tikai ar garīgo pārtiku un lūgšanu. Tāpēc nevajag no sirds nodarboties ar to, kas nevar apmierināt tavu dvēseli, proti, materiālās lietas. Tāpēc vajag no sirds nodarboties ar to, kas var apmierināt tavu dvēseli, proti lūgšana. Jēzus arī saka, ka vajag lūgties, lai mūsu prieks būtu pilnīgs. Caur lūgšanu Svētais Gars tiek dots un viens no Svēta Gara augļiem ir prieks. Secinājums ir vienkāršs, caur lūgšanu rodas prieks. Tā ir, vienīgais ko piebilst ir, ka to var arī paskaidrot no otras puses. Kas noņem prieku? Atkal ir daudz ko pieminēt, bet visādi uztraukumi ir noteikti viens iemesls. Jēzus saka, ka nevajag uztraukties, jo, Viņš ir uzvarējis pasauli. Mēs to zinām un saprotam, bet dažreiz šī atziņa paliek galvā, īsti netiek līdz sirdij, vai ne?

Tāpēc var arī nodefinēt lūgšana vēl vienā veidā. Lūgšana ir ceļš no galvas uz sirdi. Caur lūgšanu teorētiskās atziņas paliek par dzīvo pārliecību sirdī. Caur lūgšanu rodas prieks, jo, tādējādi viss teorētiskais paliek par dzīvo pārliecību un īstenību sirdī. Prieks un miers rodas, kad mēs galvā un sirdī zinām, kāda ir Dieva griba un cik iespējams grēcīgam cilvēkam darām Dieva gribu.

Šodienas bauslis: Ir jālūdz ar galveno mērķi atvērties Trīsvienīgā Dieva priekšā, lai uzzinātu, kāda ir Viņa griba.

Šodienas evaņģēlijs: Prieks un miers rodas, kad mēs zinām, kāda ir Dieva griba un, cik iespējams grēcīgam cilvēkam, darām Dieva gribu.

Gribētu īsi rezumēt savu teikto:

1.      Lūgšana atver un mīkstina dvēseli, lai mēs varam atrast Dievu.

2.      Lūgšana ir pārtika un dziedināšana tavai dvēselei.

3.      Lūgšanā mācāmies, kas ir realitāte, īstenība. Proti, neredzamais.