Sprediķis Reformācija 2021 - Dedzība Kunga nama dēļ

(VD- Mih.4:1-7; JD- Rom.1:13-17; Jņ.2:13-22)

Reformācija 2021-attālināti

Labdien, dārgie draugi! Labdien Kristus mīļotie! Labdien visi ticības brāļi un māsas Kristū! Želastība jums un miers no Dieva mūsu Tēva un no Kunga Jēzus Kristus.

Šodien Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca atzīmē Reformācijas kārtējo gadadienu.

Ir tāda maza grāmatiņa “ 33 iemesli, kādēļ neapmeklēt baznīcu”. Nu tās autors Virspriesteris Nikolajs Bulgakovs varētu minēt arī 34 iemeslu. COVID-19 pandēmijas izsaukto, valstī noteikto ierobežojumu dēļ, mēs nevaram šodien pulcēties Baznīcā, lai  nosvinētu Reformācias dienu, mūsu ticības atjaunošanas svētkus, kā tas būtu normālos apstākļos, visi kopā svinīgā Dievkalpojumā.

Esot ierautiem pasaulē un Latvijā notiekošo notikumu virpulī, mēs varētu minēt vēl neskaitāmus iemeslus, lai šie svētki paslīdētu garām nepamanīti.

Tomēr  mums, luterāņiem ir daudz vairāk iemeslu, lai tos atcerētos. Ja savas vētures mācību stundas neņemam vērā vai kas būtu vēl sliktāk, aizmirstam, tad nav tālu pazaudēt savu ticības pamatu, to, kas esam, uz ko ticam un ko apliecinām. Īpaši aktuāli tas kļūst laikā, kad pasaules vēji mēģina sašaubīt jebkādus cilvēka esības pamatus. Tāpēc kā vēl nekad agrāk ir svarīgi atsaukt atmiņā, kas bija tas stingrais pamats uz kā stāvēja mūsu ticības tēvi un tās pamatlicējs doktors Mārtiņš Luters.

Šodien, nevaram būt vienoti fiziski, būsim tādi vienā Garā. Kristus Garā atsijāsim graudus no pelavām. Viņa Garā pacelsimies pāri nesaskaņām tā saucamajos adiaforajos jautājumos, jautājumos, kas nav būtiski mūsu pestīšanai. Tā vietā lūkosimies uz Kristus krustu,- Lielo Dieva mīlestības vēstījumu pasaulei un katram cilvēkam. Vienosimies lūgšanās, virzīsimies uz vienotību, savstarpēju sapratni, pieņemšanu un izlīgumu. Tad, ar Dieva žēlastību nākamo gadu, kas būs reformācijas izplatības Latvijā 500 gads, varēsim svinēt visi kopā- klātienē.

Lai vai kā, šodien mums ir Reformācijas svētki un šādā zīmē tos arī pavadīsim.

Mēģināsim kaut nedaudz ieskatīties vēsturē un atcerēties, kā mūsu ticības pamatlicējs Mārtiņš Luters un citi Reformācijas tēvi nonāca līdz mūsu ticības teoloģiski- konfesionālajiem pamatiem. Kā Viņi nonāca līdz Luteriskajām ticības apliecībām zem kurām šodien droši varam parakstīties arī mēs, luterāņi.

Galveno iemeslu Reformācijai varam atklāt caur šodienas Evaņģēlija Vārdu. Mēs ieraugām, ka Jēzus ienākot Dieva namā bija dusmīgs. Dusmīgs, kad saprata, par to šis templis ir pārvērties. Vienā vārdā- tirgus laukums. “Karstums Tava nama dēļ mani aprij!”, iesaucās Jēzus, izdzenājot naudas mijējus, lopu un baložu tirgotājus. 

Baznīcai, sludinot Kristus Evaņģēliju jābūt uzmanīgai, lai nenovirzītos no Kunga Vārdiem, jārūpējas par mācības skaidrību un tās atšķiršanu no dažādiem sārņiem un piemaisījumiem. Arī katram kristietim, patiesam Kristus sekotājam ik dienas jārūpējas, lai esam Dieva Svētā Gara piepildīti tādā mērā, ka Viņš kā dzīva uguns izlejas caur mums, uzturot dedzīgumu visā Kristus miesā - Viņa Baznīcā!

Luteriskās teoloģijas pamatlicējs un mūsu baznīcas tēvs Dr. Mārtiņš Luters, bija saistīts Dieva Vārdā, tāpēc, līdzīgi Kungam arī dedzīgi iestājās par Dieva namu. Viņš nopietni ņēma 5.Mozus grāmatas 10.nodaļā 16. pantā teikto: “Tāpēc apgraiziet savas sirds priekšādu un neesiet turpmāk stūrgalvīgi!”.  Dievs it kā saka: reformējiet savu sirdi, savu mežonīgo cilvēcisko dabu, kura pretojas visam, kas ir no Dieva!

Reformācija. Pirmajā mirklī varētu likties, ka runa ir par reformām, kas Baznīcas kontekstā nozīmētu radīt kaut ko jaunu. Tomēr tā nav. Tā laika Lutera teoloģija, līdzinājās Renesences laikmeta sauklim  “ed fontes” - pie avotiem! Tādējādi reformāciju varētu salīdzināt ar atgriešanos pie sākotnējās formācijas, nedeformētās jeb proto Baznīcas mācības, kas pirmām kārtām pamatojās cilvēku nesagrozītā Dieva Vārdā.

Kā izpaudās Baznīcas dogmu deformētība 16.gs sākumā? Daudzējādi. Šeit varētu minēt jautājumu par  Pāvesta varu un primātu; par Sakramentiem (Baznīca Bābeles gūstā), Par cilvēka brīvo gribu ( Par gribas verdzību) Dievkalpojumiem latīņu valodā, no kuriem vienkāršā tauta nekā nesaprata, Par abiem veidiem Tā Kunga mielastā un vēl daudz ko citu, tomēr galvenā tā laika teoloģiskā problēma bija Pestīšana no darbiem.

Džeimss M. Kitelsons savā grāmatā “Luters reformators” raksta: “Tā laika reliģija, kuru mācījās M.Luters, bija ļoti līdzīga pasaulei, kurā viņš dzīvoja. Tā laika Baznīcas atbilde grēcīgajam cilvēkam bija: “Dariet visu, kas ir jūsu spēkos! [..] tad caur baznīcas spēku Dievs pievienos savu žēlastību un labvēlību!” Daudziem Lutera laikabiedriem šī ideja patika, jo tā ļauj atbrīvoties no grēka un vainas apziņas Dieva priekšā. Taču Luters, kurš neatlaidīgi meklēja patiesību, nojauta, ka ar saviem darbiem cilvēks nespēj pastāvēt Dzīvā Dieva vaiga priekšā.

Sākot studēt teoloģiju un iestājoties augustīniešu klosterī, viņa iekšējā spriedze tikai pieauga. Stingrās mūku pārbaudes iedvesa šaubas, ko pats Luters nosauca par  mokošo pilnīgas pazušanas izjūtu. Visprecīzāk šo garīgo stāvokli raksturo vārdi: “..kad dvēselei pieskaras garām slīdošais mūžības vilnis, tā nejūt un neredz neko citu kā vien mūžīgo sodu..” (lpp. 54). Luters bija pārliecināts, ka kristieša dzīvei būtu jāsastāv no darbiem, kas ir labi pēc būtības, bet tas nav pietiekami pestīšanai. Pamazām viņā nobrieda jautājums: kā cilvēks var būt pilnīgi drošs, ka taps pestīts?

Izšķirošais pagrieziens notika, mazā Vitenbergas universitātes torņa istabiņā gatavojoties lekcijām par Veco Derību. Pats Luters to sauc par “Torņa piedzīvojumu”, kura laikā viņš iemantojis pārliecību par savu garīgo meklējumu pareizumu un ticības spēku īstenot nepieciešamās pārmaiņas. “No ticības taisnais dzīvos” (Rom.1:17) No ticības uz Kristus taisnību.

“Šajā mirklī es jutos kā no jauna piedzimis un pa atvērtiem vārtiem iegājis Paradīzē. Tur pakāpeniski man atklājās cita visu Rakstu izpratne. (..) Ja agrāk ar tādu naidu biju ienīdis vārdus “Dieva taisnība”, tad tagad cildināju tos ar visdziļāko mīlestību tā, ka man šie Pāvila vārdi patiesi tapa par Paradīzes vārtiem,” tā ar lielu sajūsmu raksta Luters.

Svarīga viduslaiku teoloģiskā prakse bija indulgences (lat. indulgentia - žēlastība) jeb grēkatlaides. Sākotnēji tās varēja iegūt tikai par īpašiem nopelniem ticības aizstāvēšanā, piemēram, par izcilu varonību krusta karā. Taču laikā, kad dzīvoja Luters, cilvēki indulgences vienkārši pirka. Īpaši veiksmīgs grēkatlaižu pārdošanā bija Pāvetsa sludinātājs, Johans Tecels. Viņš labi pārzināja emocijas un to izmantoja, lai panāktu, ka cilvēki iegādājas grēkatlaides ne tikai sev, bet arī savu mirušo radinieku dvēselēm, kuras, kā apgalvoja Tecels, Šķīstītavā brēc un lūdzas: “Apžēlojies par mums!” 

Patiesībā grēkatlaižu pārdošana bija, ja tā var izteikties, rūpīgi pārdomāts biznesa plāns. Romas Pāvests Leons X vēlējās būt Eiropas līderis ne tikai politikā, bet arī varenībā. Taču, lai pabeigtu savas varenības apliecinājumu - Sv. Pētera baziliku, Pāvestam bija nepieciešami milzu līdzekļi. Aizņēmums Fugeru bankā. Lai to atdotu, Tecels un viņam līdzīgi sludinātāji nepaguruši reklamēja grēkatlaides, protams, ar to kādu mazumiņu nopelnīdami arī sev.

Tirgus bija nemanāmi ielavījies arī 16.gadsimta baznīcas torņa priekstelpā. To visu redzot, Luters nespēja vienaldzīgi palikt malā.un 1517.gada 31.oktobrī atbildēja Tecelam ar 95. tēzēm pret (žēlastības) atlaidu tirgošanu.

Tēzes gan sākotnēji bija domātas kā tēma teologu diskusijām Baznīcas iekšienē. Šīs tēzes skaidrojot Heidelbergas disputā (1518), Luters divas reizes publiski paziņoja, ka konkrētā brīža vadošā, uz bauslības darbiem balstītā teoloģija ir novecojusi un ved cilvēkus pazudināšanā. Disputa beigām viņš deklarēja: “Bauslība saka: “Dari to!” Un tas nekad netiek padarīts. Žēlastība saka: “Uz to tev jātic!” Un viss jau ir paveikts. [..] Godības teologs sauc ļauno par labu un labu par ļaunu. Krusta teologs sauc lietas īstajos vārdos”. ( lpp. 111)

            Galu galā 1521. gada 17.aprīlī Vormsas reihstāgā viss nonāca līdz vienkāršam jautājumam: “Vai atsauksi visu, ko esi mācījis par Evaņģēliju? Vai arī tu izvēlēsies tikt izslēgts no Baznīcas un valsts kā herētiķis un kā tāds – sadedzināts uz sārta!?”

            Atmosfēra tajā brīdī bija nokaitēta, smaga. Mēģiniet sajust. Tā to apraksta cits Lutera biogrāfijas un darbu pētnieks Mārtiņš Brehts: “ Škiet, ka tā nebija parasta reihstāga sapulce, jo tajā piedalījās ļaudis, kas Reihstāgam nemaz nepiederēja. Drūzma zālē bija liela. Lutes atradās /Firstu-zemju valdnieku/ vidū zāle bija apgaismota ar lāpām.” Lūk kādos apstākļos Luteram bija jāizdara izvēle.

            “Luters runāja droši un skaļā balsī, lai visi varētu saprasts.” Tanī pat laikā viņa atbilde nāca no pašiem ticībā degošās sirds dziļumiem un skanēja: “Te es stāvu un citādi es nevaru. Dievs, palīdzi man! Āmen!

            Uz šī paša pamata stāvēja un no tā neatkāpās arī mūsu ticības tēvi kad, pat mūsu ticības pretiniekiem bija jāsāk domāt vai tikai viņi nav izslēguši sevi no Baznīcas nevis mēs. Tiesības praktizēt reliģiju pēc viņu izvēles luterānu firstiem (tajā laikā gan viņu tā vēl nesauca) tika panāktas daudz vēlāk tikai 1555.gadā Augsburgā. Šo voenošanos sauca arī par “Augsburgas mieru” kas noteica principu- “cuius regio-eius religio”- kāds valdnieks tāda ticība. Tā bija uzvara! Augsburgas ticību apliecinošas baznīcas un arī mūs baznīcas konfesionālais sākums.

            No fizikas viedokļa, ja ir pietiekami gara svira ir iespējams izkustināt pat zemeslodi, ar vienu piebildi- ja ir kur nostāties.

            Luters izkustināja tā laika katolisko baznīcu un Pāvestu, jo viņam bija šī vieta. Patiess nesagrozīts Dieva Vārds.

            Mīļie ticības brāli un māsas, arī mums ir tas pats pamats.

Ak, kaut mēs katrs spētu to atcerēties un lietot, brīžos, kad tiek pārbaudīta mūsu ticība!

Un šobrīd dārgie draugi šads brīdis ir. Ienaidnieks sēj mūsu sirdīs un prātos postmodernisma augļu sēklas. Kas izceļas ar ļoti skeptisku, pat nicinošu attieksmi pret “Lielajiem Vēstījumiem”. Tagad, kā nekad agrāk ir svarīgi pazīt un stāvēt uz savas konfesionālās piederības pamata- uz Klints, kas ir Dzīvais Vārds Kristus un neļauties sevi izšaubīt, dažādiem viltus praviešiem, kas izmanto šo laiku sējot maldus un melus. Daži mudina un klaigā uz ielu stūriem, piesaucot medicīnisku jautājumu, lai bruģētu ceļu uz politiku. Citi apelējot pie “pie labā cilvēka”, nemanāmi, ar likuma palīdzību mēģina izmainīt Laulības un ģimenes jēdzienu.  Kopumā taču esam laba sabiedrība, Dievam taču ir pienākums mūs izglābt, un mēs arī konkrēti zinām, ka Viņš mūs izglābs. Pārliecība protams ir laba lieta, bet  uz ko tā ir balstīta? Būtu labi zināt, pamatavotu, Bībeli jeb Dieva Svētos Rakstus.

Uz pretinieka izveidotā altāra neatrodas reliģija. Uz tā neatrodas vairs pat zinātne. Nē mīļie! Vecā čūska mūs vēlas piekrāpt, bet ar veco triku. Vai mēs to atpazīstam!? “jūs būsiet kā dievs, jūs paši atsķirsiet, kas labs un kas ļauns.” Uz šī altāra atrodas cilvēks pats ar ienaidnieka pievilto, apmāto prātu. Tur nav vietas zinātnei, Dieva atziņai, vai kam celsmīgam. Tur mīļie atrodas es, jeb mana taisnība. Es, man un mans- nesvētā trīsvienība ir tā, kas posta, ārda un šķeļ.

Atzīmējot Reformācijas dienu mēs esam aicināti atgriezties atpakaļ pie avotiem, neizpušķot savu prātu ar ilūzijām, reformēt nevis savu ārieni, bet savas sirdis. Mēs esam aicināti atgriezties pie patiesā avota Dieva Vārda, pie Viņa Lielā vēstījuma pasaulei.

Tieši uz to uzmanību vērsa mūsu baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags šajā vasarā notiekošajā mūsu Baznīcas lielajā sapulcē-Sinodē.

Viņš sacīja: “ Ir tiešām biedējoši redzēt, kā cilvēki sevi identificē un citus iedala pēc attieksmes pret vakcināciju. It kā tā būtu kādas piederības pazīme. Kur ir palikuši Lielie vēstījumi, kas agrāk deva mūsu tautai spēku un vienotību?

Ja to vēl varētu saprast pasaulīgā sabiedrībā, kas varbūt pazudējusi balstu identitātei, kā ir ar Baznīcu? Mums taču joprojām ir vēstījums- Lielākais no visiem. Kristus Evaņģēlijs, kas mūs sapulcina Baznīcā! Mēs taču neaprakstīsim sevi – es esmu par vai pret vakcinēšanos? Mēs teiksim- es esmu Kunga Kristus uzmeklēts un izglābts! Es esmu Dieva bērns! Es esmu Kristus ķermeņa – Baznīcas- loceklis! Es esmu luteriskās ticības apliecinātājs un sekotājs. Mūsu identitāte ir Kristū Viņā Vārdā un Baznīcā!” Vērā ņemami.

“Bet esiet Vārda darītāji un ne tikai klausītāji, paši sevi maldinādami,”saka Apustulis Jēkabs /Jēk.1:22/

“Jūs bērniņi esat no Dieva, un esat viņus uzvarējuši, jo lielāks ir TAS, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē,” piebalso Apustulis Jānis /1.Jņ. 4:4/

Ar pieteikami garu sviru varētu izkustināt zemeslodi, ja vien būtu kur atperties. Tomēr riezēm šķiet, ka visgrūtāk ir izkustināt cilvēka (manu un tavu sirdi). Dieva Dzīvais Vārds- Kungs Kristus vēlas to darīt, ja vien mēs ļausimies! Vai ļausimies!?

Dievs Svētais Gars, kas visur esi un visu piepildi, Tu taisno dārgums un ticīgo ieprieca! Nāc, apgaismo Savu ticīgo sirdis, un iedzedz tajās Tavas mīlestības uguni. Mīlestības, kas iedegas par sava Tēva namu, līdzīgi Kristum. Un Svētī mūs Tava Dzīvā, un dzīvu darošā Vārda patiesībā, kas ir un paliek mūžīga patiesība.

            Dārgie brāļi un mīļās māsas Kristū, Dieva svētītus mums visiem šo svētkus! Patiesi, tas lai tā ir!