Sprediķis - Apskaidrošana kalnā
/Mt.17:1-9/
REMINISCERE – 2.Gavēņa laika svētdiena
Šodien vēlos parunāt ar jums par Jēzus apskaidrošanas notikumu. Vispirms jau Jēzus mācekļiem neko nepaskaidro, bet ņem līdzi trīs savus mācekļus – Pēteri, kurš vēlāk kļūst par Kristus Baznīcas dibinātāju, Jēkabu, ko uzskata par pirmās draudzes Jeruzalemē vadītāju, un savu mīļāko mācekli Jāni un dodas kalnā. Iespējams mācekļi domā, ka Jēzus kārtējo reizi grib noiet savrup lai kopā ar viņiem pielūgtu Dievu.
Tomēr Bībelē ar kalniem sasitās nozīmīgi notikumi. Piemēram, Sinaja kalns, kur Mozus saņem bauslību vai Horeba kalns kur pravietis Elija runā ar Dievu. Trīs liecinieki, kurus Jēzus ņem sev līdzi liek domāt, ka arī šajā kalnā ir jānotiek kaut kam nozīmīgam.
Un tas patiešām arī notiek. Bībelē teikts, ka Jēzus tiek apskaidrots, kas izpaužas tādējādi, ka Viņa vaigs atspīd kā saule un Viņa drēbes kļūst baltas kā gaisma. Taču tas vēl nav viss. Pēkšņi it kā ne no kurienes parādās pravieši Mozus un Ēlija, un sarunājas ar Jēzu. Tā nebija nejaušība, ka ar Jēzu sarunājās tieši šie pravieši, jo Vecajā Derībā abi šie vīri ir cieši saistīti ar Mesiju.
Mozus pareģo par Jēzus nākšanu sakot: “Pravieti kāds es esmu, Tas Kungs tavs Dievs, tev cels no tava vidus, no taviem brāļiem, klausiet viņu.”
Savukārt Maleahijs pravieto, ka pirms Tā Kunga lielās un briesmīgās dienas Dievs sūtīs Eliju: “Redzi, Es sūtīšu savu sūtni, kam būs sataisīt Manu ceļu Manā priekšā. Un tad drīz ieradīsies Savā namā Tas Kungs, kuru jūs kārojat, Raugi, viņš jau nāk….”/Mal.3:1/
Izraēla tauta šos praviešu turēja lielā godā. Mozus bija tā Kunga runas vīrs, kuram tauta bija uzticējusies. Savukārt, ierodamies Eliju, jūdi no paaudzes uz paaudzi gaida vēl šodien. Taču Jēzu viņi nespēja pieņemt, Jēzum kā Dieva Mesijam viņi neticēja.
Tāpēc bija svarīgi, lai mācekļi ir klāt. Lai viņi pieredz, ka abi ievērojamie pravieši nāca un sarunājās ar Jēzu. Vēl vairāk, viņi vēroja, kā vadošās VD personības bija ieradušās lai pagodinātu Jēzu. Tieši tagad Mozus un Elija, kas paši reiz bija sludinājuši Mesijas nākšanu stāvēja kopā ar Jēzu un apliecināja, ka VIŅŠ ir ieradies. Vēl vairāk Viņi bija klāt, lai stiprinātu Jēzu galvenajam uzdevumam, lai sagatavotu Viņu tam, kam Tēvs Viņu bija sūtījis. Lai sagatavotu ieiešanai Jeruzalemē, ciešanu, krusta, nāves ceļam.
Taču ar to vien būtu par maz. Notikumi sasniedz savu kulmināciju, kad kalna virsotni apklāj spožs padebesis un no tā atskan Dieva Tēva balss, kas pasludina: “Šis ir mans mīļais Dēls, pie kura Man labs prāts; To jums būs klausīt!” Pats Dievs apstiprina Sava Dēla pilnvaras. Jēzus ir piepildīts ar Svēto Garu. Viņš ir saņēmis Dieva spēku savas misijas noslēguma fāzei. Nu Viņš ir gatavs ceļam uz Golgatu, ceļam pretim savai Krusta nāvei. Viņš ir gatavs tam, ko šīs dienas VD lasījumā apraksta pravietis Jesaja, proti, neatteikties un neatkāpties, savu muguru pagriezt tiem, kas Viņu sit, savu vaigu sitējiem, paļātājiem un apspļāvējiem. Jēzus ir nocietinājis savu seju kā akmeni. Viņš ir gatavs, jo “tiešām tuvu man ir Viņš, kas Mani attaisno”.
Šim stāstam ir īpašs vēstījums mūsu laika cilvēkiem. Arī šodien daudzi ciena un respektē Jēzu, tomēr nevēlas saukt sevi par kristiešiem. Šie cilvēki gan ar vārdiem apliecina mīlestību Jēzum, bet iebilst pret kristīgās baznīcas mācību, nemaz nerunājot par pārmetumiem, kas vērsti pret pašiem kristiešiem. Diemžēl viņi nav sapratuši kas ir Jēzus. Mums ir jāpatur prātā, ka Jēzu nav iespējams izprast bez Vecās Derības konteksta.
Varētu domāt, ka pietiek ar bauslību vai praviešiem, tomēr šodienas notikums apliecina, ka Jēzū apvienojas visa bauslība un pravieši. “Vienīgi Jēzus”.
Viņš ir praviešu sludinātais un apsolītais Mesija. Viņš ir paša Dieva Dēls. “Šis ir mans mīļais Dēls!”. Savukārt Dievs ir Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs. Visa pestīšanas v vēsturē VD norāda uz Jēzu. Kamēr neesam sapratuši šo būtisko patiesību, mēs nespēsim līdz galam saprast , kas ir Jēzus.
M.Luters raksta, ka Vecā Derība ir “šūpulis, kurā guldīts Jēzus.” Ja šo šūpuli neņemam vērā, tad krītam maldos. VD lasāma un saprotama tikai to pravietojumu gaismā, kas piepildīti Jēzū. Tikai tā, mēs Svētajos rakstos varam ieraudzīt un atklāt Viņa augsto godību.
Mācekļi, kas bija notiekošā liecinieki nebija to sapratuši līdz šim brīdim. Šis bija pagrieziena punkts viņu ticībā un sekošanā Jēzum. To sapratis Apustulis Pēteris, pārstāvot visus mācekļus apliecina Jēzu: “Tu esi Kristus (Svaidītais), Dzīvā Dieva Dēls.
Arī mēs esam aicināti apliecināt Jēzu par Savu Kungu un Pestītāju. Kā gan mēs varētu to darīt? Ir viens ļoti vienkāršs veids.
No vēstures avotiem ir liecības par Jēzus mīļāko mācekli Jāni. Viņš ir nodzīvojis pāri pa 90 gadiem un, kas sirmā vecumā vairs nevarējis paiet, tad vīri nesuši viņu draudzes priekšā un viņš vienmēr teicis: “ bērniņi, mīliet viens otru!”
Tas pats Jānis saka: “nemīlēsim ar vārdiem, bet ar darbiem un ar patiesību. Viegli ir mīlēt no attāluma. Es zinu neskaitāmus stāstus par to, ka mātei vai tēvam ir mīļāks tas dēls vai meita, kurš dzīvo citā Latvijas pusē vai pat ārzemēs un reizi pa reizei atbrauc ciemos. Bet kā krīt uz nerviem tas bērns, kurš dzīvo blakus. Arī laulāto attiecībās, iepazīšanās periodā, kad nēsājām rozā vai kādas citas krāsas brilles, viss liekas tik brīnišķīgi. Bet gadiem ejot, brillēm nokrītot, izrādās ka otrā ir kas tāds, kas man krīt uz nerviem, vēl vairāk, kas mani padara vai traku.
Jēzus saka, “ no tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.”/Jņ.13:35/
Mīļie draugi, Dievs mūs aicina uz svēttapšanu, un GAVĒŅA laiks ir tam ļoti piemērots brīdis. Izrādīsim savu mīlestību, apciemojot cietējus, iepriecinot vientuļos, pieņemot atstumtos. Rūpēsimies par bāreņiem un atraitnēm! Iesaistīsimies Dieva Valstības celšanā pie ikviena cilvēka, ko sastapsim savā ceļā nākamajā laikā.
Un neaizmirsīsim savu tuvāko, to ar ko dalām ikdienas rūpes bēdas-priekus bagātību-nabadzību; veselību slimību) Ļausim Dievam darīt Savu svēto darbu arī pie mums katra.
Bērniņi mīliet viens otru, jo Viņš pirmais mūs ir mīlējis!
Lai Aizstāvis, Dieva brīnišķīgais Svētais Gars, mūsu svētdarītājs ir ar mums, Jēzus Vārdā! Āmen!