Sprediķis - Vieta, kur augt bērnam

Svētdiena pēc Ziemsvētkiem-2020

/Lk.2:40/ (Opekalns, Ape)

Labdien, dārgie draugi!

Nupat esam nosvinējuši Ziemsvētkus, kas šogad tiešām bija “klusi un mierīgi”. Kādam no jums varbūt vēl svaigā atmiņā Baznīcas apmeklējums, kāda Dievkalpojuma translācijas ieraksta noskatīšanās vai sirsnīgs vakars ģimenes lokā ar mazu, bet mīļu dāvaniņu pasniegšanu, jeb kopīgs foto pie “Betlēmes silītes”. Katram noteikti īpaši.  Bet notikumu centrā kā tradicionālajā ziemsvētku korālī: “ katru gan no jauna…” Kristus bērniņš. Visa centrā notikums, kas sadalīju šīs pasaules vēsturi- pirms un pēc laika, kad Dievs pietuvojās.

Šodien esam svētdienā pēc Ziemsvētkiem un  Lūkas Evaņģēlijā aprakstītais, liek mums raudzīties uz priekšu, jo saprotam, ka gluži kā jebkurš cits jaunpiedzimušais, arī Kristus bērniņš nepalika silītē. Par to, kas notika pēc bērna apgraizīšanas ziņas ir ļoti skopas. Zinām vien, ka “bērns auga, tapa stiprs garā un pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar Viņu” (Lūka 2:40).  

Pamata vārdi ir “bērns auga”.  Un vieta, kur šī pieaugšana varēja netraucēti notikt, bija ģimene. Ģimene, kur ir vīrs, Jāzeps, sieva, Marija un dēls Jēzus. Dievs pats nodibināja šādu kārtību, kur abiem, vīram savā vīrišķajā un sievai savā sievišķajā identitātē ir īpaša loma bērna pieaugšanā. Dievs pats vēlreiz apstiprināja  sevis izveidoto kārtību, ne tikai ienākot šajā pasaulē, bet arī izdzīvojot pilnu cilvēka dzīvi ģimenē.

 Tomēr kopš “kritušais eņģelis” izjauca pirmo ģimeni un laulību starp mūsu Pirmvecākiem Ādamu un Ievu, laulības un ģimenes institūts piedzīvo uzbrukumus nepārtraukti. No Mateja evaņģēlija mēs zinām, ka drīzi vien arī “Svētajai ģimenei” bija jābēg uz Ēģipti, jo Hērods, meklēja jaundzimušo nokaut.

Uzbrukumi ģimenei, laulībai: “savienībai starp vīrieti un sievieti…”/Satversmes 110.panta/ notiek arī mūsdienās. Un tā nav cīņa pret miesu un asinīm, bet gan pret tumsas valdnieku un viņa pakalpiņiem, ļaunajiem gariem šīs pasaules telpā.

“Viņi visi pieci vienprātīgi apgalvoja, ka tieši tā ir lielākā garīgā cīņa, kāda šobrīd pasaulē norisinās, “ tādu apgalvojumu izteikuši pieci ticības brāļi no Āfrikas, vēl 2012.gadā Konkordijas seminārā, Sentluisā noklausoties priekšlasījumu vienā no kursa apakštēmām “Garīgā cīņa.”

“Tā bija vispārzināma patiesība, ka neatņemama Āfrikas kultūras daļa ir  okultisms, maģija, animisms, senču garu pielūgšana un tamlīdzīgas lietas, tādēļ visu acis pievērsās brāļiem no Āfrikas,” tā apraksta šo notikumu Guntars Baikovs, savā grāmatā: “Un divi tapa viens.”

“ Nu pastāstiet, kā tad ir ar to garīgo cīņu,” bija lasāms visu klātesošo acīs. Mūsu afrikāņu brāļi lūkojās uz mums ar zināmu neizpratni. “Bet…..(pauze) šī brīža lielākā garīgā cīņa taču notiek tieši Rietumos,” nedaudz vilcinādamies viens no viņiem bilda. Jautājums mūsu acīs pamazām pārtapa neizpratnē. “Jūs sakāt lielākā garīgā cīņa šobrīd notiek Rietumos? Ko jūs ar to domājat?”

            Te varētu ieturēt pauzi mēs un padomāt, kā atbildētu mēs!? Vai ik dienu saskaroties vienīgi ar Covid -19 izraisīto seku statistiku Latvijā un pasaulē, mūsu apziņa nav tā pārslogota, ka esam palaiduši garām vēl kādu ne mazāk nozīmīgu ziņu. Pat ne ziņu, bet procesu, kas nu ir aizsācies arī Latvijā!?

            Cik vērīgi esam un kāda būtu mūsu atbilde? Āfrikāņu brāļi tomēr kliedēja klausītāju neizpratni: “ Nu kā, tā ir cīņa pret laulības institūciju. Mēģinājums to pilnībā iznīcināt.”  Tieši šo cīņas lauku mēģina iezīmēt un darīt pārskatāmu Luteriskā baznīca Latvijā, daudzi mācītāji arī mūsu Baznīcas bīskapi. Arhibīskapa vēstījums šajos Ziemsvētkos arī pieskārās šai cīņai atgādinot, ka “ Dievam bija pilnīga brīvība, kā izveidot vidi, kurā Jēzum uzaugt. No visām iespējām Viņš izvēlējās vienu- lai Jāzeps nebaidās būt Marijai vīrs un audzināt Jēzu kā tēvs. No visām iespējām, kā Jēzum uzaugt, Dievs izvēlējās vienu- ģimeni, kurā ir vīrs Jāzeps, sieva Marija un pirmdzimtais Dēls, Jēzus.”

            Pateicība Dievam, ka arī mūsu valsts Satversme aizsargā lietu kārtību kā to iecerējis Pats Radītājs. To kārtību, kas ir visas Rietumu civilizācijas pamatā. Tas ir arī kārtīgas latviešu ģimenes pamatā. Piedodiet, nu nevaru es iedomāties mūsu visu tik tradicionālās “Skroderdienas Silmačos”, bez kārtīgas saimes, kurā ir saimnieks un saimniece. Kur vienu kāzu vietā gaidāmas trīs — Antonijai ar Dūdaru, Aleksim ar Elīnu un Joskem ar Zāru. Un tas viss mīļie ir viena vienīga iemesla dēļ, mūsu esošo un nākamo bērnu interesēs. Ļoti žēl, ja kāds to ir aizmirsis. Vēl jo skumjāk, ja tiesu varas institūcija, kurai , savas kompetences ietvaros jāskata lietas “ par likumu un citu normatīvo aktu atbilstību Satversmei,” pieņem tik pretrunīgu spriedumu. Un es piekrītu G.Baikovam, viņa grāmatā pieminētajiem Āfrikas brāļiem un daudziem citiem cilvēkiem. Ir jābūt pilnīgi aklam, lai neredzētu, ka šis ir kārtējais uzbrukums laulības institūcijai.

            Laulība, ģimene, tēvs un māte ir garants tam, lai bērns varētu:  “augt stiprs garā un pieaugt gudrībā.” Tas ir garants, ka Dieva žēlastība un Viņa svētība būs pār to ģimeni, namu, tautu un galu galā arī valsti.

            Tāpēc šodien, pirmajā svētdienā pēc Ziemsvētkiem, aicinu raudzīties uz Svēto ģimeni; vīru Jāzepu, sievu Mariju un viņu dēlu Jēzu. Un būsim modri, jo Dievs sūtījis savu Dēlu, lai mūs atbrīvotu no pasaules pirmspēku kalpības un Kristū darītu par saviem bērniem. Bet ja bērniem, tad arī mantiniekiem. Sargāsim to mantojumu, kas mums dots no Dieva un lūgsim, lai Dieva Brīnišķīgais Svētais Gars, mūsu Aizstāvis, sargā mūs pret jebkādu tumsības spēku uzbrukumiem, ka runājam patiesību un apliecinām Kristu par Kungu! Viņa, mūsu Kunga un Pestītāja Vārdā! Āmen!