Sprediķis - Un nelutiniet miesu, lai nekristu kārībās

I Adventa svētdiena

(Cah.9:9-10; Rom.13:11-14;Lk.21:25-33)

29.11.2020. - Opekalns, Ape

Labdien, dārgie draugi!

Šodien ir pirmais Advents, un, ar Dieva žēlastību, mēs sākam jaunu Baznīcas liturģisko gadu. Vārds “advents” nāk no latīņu valodas un tulkojumā nozīmē “atnākšana” vai “nākšana”. Simboliski šis laiks mūs aicina gatavoties Kunga Jēzus Kristus atnākšanai jeb piedzimšanai, ko svinēsim 24.decembra vakarā. 

Ja kāds grasās nākt pie mums ciemos, tad taču gribam pienācīgi sagatavoties viņa uzņemšanai un gaidām tikšanos ar nepacietību. Atceros aizvadīto vasaru. Mana jaunākā meita  Lauma Covid krīzes dēļ ilgāku laiku nebija bijusi mājās. Kad uzzinājām, ka viņa kopā ar draugu automašīnā ceļo no Čehijas uz Latviju, bijām sajūsmā. Zinājām, ka tīrais braukšanas laiks ir nedaudz vairāk par diennakti. Nepacietīgi sekojām līdzi brauciena norisei, līdz atnāca ziņa, ka Lauma un Tomāšs ir jau 20 minūšu brauciena attālumā. Tad sākās pats jaukākais. Ik pa brīdim kāds (es vai Daiga) pieskrējām pie loga lai pārbaudītu, vai nav jau klāt. Taču nē, vēl nav. Vēl nav. Vēl nav, un te pēkšņi - jau klāt!

            Šodienas VD lasījumā pravietis Caharija runā par kādu neparastu Viesi, kura nākšanu gaidīja visa Dieva Izredzētā tauta. “Priecājies no sirds, Ciānas meita! Gavilē Jeruzalemes meita!” mudina pravietis un tūdaļ arī paskaidro kāpēc: jo “tavs ķēniņš nāk pie tevis, taisnīgs un tavs palīgs, Viņš ir miermīlīgs…”. Tauta gaidīja un gaidīja, taču pagāja gandrīz 400 gadi, līdz pravieša Caharijas pasludinājums piepildījās. 

Mēs jau vairāk nekā 2000 gadus dzīvojam laikā pēc Ķēniņa vizītes, un man ir sajūta, ka Caharijas labā vēsts sāk izplēnēt, izšķīst pārējo ziņu nebeidzamajā kokteilī. Tai ir grūti konkurēt ar satraucošajiem statistikas datiem par corona slimnieku un no šī vīrusa mirušo skaita pieaugumu. Tā klusē, kad iet runa par valsts budžeta deficītu un nodokļu palielināšanu. Tomēr šī ziņa joprojām ir dzīva! Un varbūt tieši tāpēc, ka sliktās ziņas nomāc un nogurdina, mēs tā ilgojamies dzirdēt Ziemassvētku vakara labo vēsti, kas skan: “... jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs” (Lūk.2:11).

Es nezinu, vai tieši šīs Rakstu vietas iedvesmoti, taču jau nezin kuro gadu pēc kārtas vides dizaineri Alūksnes pilsētu Ziemassvētku laikā izrotā ar baltiem eņģeļiem. Tas ir skaisti un reizē arī rosina pārdomas. Eņģeļi taču nestaigā šurpu – turpu tāpat vien. Tie visi ir “kalpotāji gari, izsūtāmi kalpošanai to labā, kam jāmanto pestīšana” (Ebr.1:14). Eņģelis uzrunāja kādu ebreju meiteni sakot: “Nebīsties, Marija, jo Tu žēlastību esi atradusi pie Dieva. Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu, un sauksi Viņa vārdu, Jēzus” (Lk.1:30-31), un tā notika. Kad Jēzus, nāves baiļu pārņemts, Eļļas kalnā karsti pielūdza Dievu, tad eņģelis no debesīm Viņam parādījās un Viņu stiprināja (Lūk.22”43).

Eņģeļi uzrunā mūs arī šodien sakot: “Nebīsties, cilvēk! Redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis, taisnīgs un tavs palīgs…”. Vai šī vēsts šodien spēj izlauzties līdz cilvēka dziļākajai būtībai? Vai cilvēks uztver kā svarīgāko vēsti savā dzīvē šo: “Jo Dievs savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai tas pasauli tiesātu, bet, lai pasaule caur Viņu taptu glābta”? (Jņ.3:17)

Kad kādu gaidām, parasti esam modri. Būt modriem caur vēstules romiešiem vārdiem mūs aicina arī apustulis Pāvils. Viņš māca mūs izprast šo laiku un nedzīvot dzīrēs un skurbumā, izvirtībā un izlaidībā, ķildās un naidā. Faktiski apustulis saka, lai  nedzīvojam miesā, bet Garā.

Advents Baznīcā izsenis ir bijis laiks, kad iet mazumā laicīgais, vecais Ādams un pieaug garīgais cilvēks, pieaug Kristus. Šis ir laiks, kad mums no jauna uzvilktu Viņa Gaismas bruņas, lai spējam pastāvēt pret jebkādu ienaidnieka ļaunumu. Šis ļaunums var būt atklāts kā totalitārais režīms Baltkrievijā vai karš Kalnu Karabahā. Taču tas var būt arī apslēpts ka Satversmes tiesas spriedums par labu viendzimuma pāru prasībām, kas draud mainīt ģimenes un laulības definīciju. Šo un citu norišu dēļ visu Latvijā esošo tradicionālo kristīgo konfesiju vadītāji griežas pie visiem kristiešiem un labas gribas cilvēkiem ar aicinājumu, kas skan šādi.

Sv. Jānis Hrizologs par gavēni māca: “Ir trīs lietas, kas vajadzīgas stiprai ticībai, patiesai dievbijībai un paliekošiem tikumiem: lūgšana, gavēnis un žēlsirdība… Gavēnis patiesībā ir lūgšanas dvēsele, žēlsirdība ir gavēņa dzīvība. Nav iespējams tos atdalīt, tie nepazīst atšķirtību. Ja kādam ir tikai viens no tiem un pārējo nav, tam nav nekā. Lai tas, kurš lūdzas, arī gavē, lai tas, kurš gavē, ir žēlsirdīgs, lai tas, kurš vēlas tikt uzklausīts, pats ir dzirdīgs, kad viņam tiek jautāts. Lai tas, kurš gavē, saprot gavēņa nozīmi - lai viņš pamana izsalkušo, ja vēlas, ka Dievs pamana viņa izsalkumu, lai viņš ir žēlsirdīgs, ja pats vēlas saņemt žēlsirdību”.

Atbalstot Mūsu baznīcas Garīgās vadības aicinājumu uz gavēni un lūgšanu, pārdomāsim vēl kādu nozīmīgu lietu.  Kopš dienas, kad notika augšāmceltā Kristus uzņemšana Debesīs, mēs visi dzīvojam “gaidīšanas režīmā”, viena Lielā, pēdējā Adventa jeb Kristus otrās atnākšanas gaidās. Būsim modri! Nepaļausimies viltus mācībām un sludinātājiem, kuri klaigā: “Mēs zinām vienīgo, īsto, pareizo ceļu!” . Bībele māca, ka Kunga otrā atnākšana būs nepārprotama, to nevarēs sajaukt ne ar ko citu.

Šajā nedēļā lūgsim ar “Lectio Divina” metodi un pārdomāsim eņģeļu vēsti, kas lasāma Apustuļu darbu grāmatas 1.nodaļas 10.-11.pamtā: “Kad tie, Viņam aizejot, cieši skatījās uz debesīm, lūk, pie tiem stāvēja divi vīri baltās drēbēs. Tie sacīja: “Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam”.”

Kungs Jēzu, sūti Savu Garu un dod mums spēku palikt modrībā, gaidot uz Tavu nākšanu!

Āmen!