Sprediķis 18.11.2020. Paliec savā zemē un dzīvo ar godu

Labrīt, dārgie draugi!

Vispirms ļaujiet man apsveikt jūs Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienā. Lai Dievs bagātīgi svētī mūsu Valsti un tautu, mūsu namus, ģimenes un mūs pašus arī turpmāk!

Dieva Vārds no Psalmu grāmatas mūs šodien aicina: “paliec savā zemē un dzīvo ar godu!”. Bet kas ir tas, kas ļauj mums iesakņoties Latvijā?

Vispirms jau tā ir vieta. Ģeogrāfiski Latvija ir vieta Eiropas ziemeļos, tātad Ziemeļeiropā. Dzīvojam tādā laika joslā, kur ir četri gadalaiki, un tas nosaka mūsu dzīvesveidu. Latvija ir mūsu dzimšanas un dzīves vieta. Ar šo vietu mūs saista konkrētas atmiņas un emocijas. Domājot par savu dzimto vietu, latviešu rakstnieks, romāna “Cilvēka bērns” autora Jānis Klīdzējs raksta: “Sakiet, vai te nav skaista pasaule? (..) Ja kas pret mana tēva mazo zemi mainītu lielu, bagātu saimniecību citā pusē, es būtu pretī. Neparko es tur negribētu iet! Es paliktu slims, ja tēvs to darītu… - Tu labāk nabags gribi būt? – viņš man jautātu. Nē, ne nabags. Bet tā laikam ir tā sajūta, tas skaistums, prieks un sāpe, ko par dzimteni sauc”.

Protams, iesakņoties mums ļauj valoda. Latviešiem tā veidojusies vairāku gadsimtu garumā, pamazām saplūstot četrām baltu ciltīm - kuršiem, zemgaļiem, latgaļiem un sēļiem. Tiek lēsts, ka šobrīd latviešu valoda ir dzimtā valoda apmēram 1,7 miljoniem cilvēku. Šīs valodas pratēju kopienas ir Apvienotajā Karalistē, ASV, Īrijā, Austrālijā, Vācijā, Zviedrijā, Kanādā, Brazīlijā un Krievijas Federācijā, tomēr Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kurā latviešu valoda ir valsts valoda. Pirmais zināmais latviešu valodā uzrakstītais teksts ir 1507.gadā Leipcigā iespiestā Tēvreize. 16. – 18. gadsimtā latviešu rakstu valodas veidotāji bija vācbaltiešu garīdznieki, kuru mērķis bija padarīt latīniski rakstītās reliģiska satura grāmatas saprotamas arī latviešu draudžu locekļiem.

 Vēl viens atslēgas vārds ir etniskums, ar to saprotot tautas tradīcijās sakņotu dzīvesveidu un radošo darbību. Etniskums ir viss, kas pārējo tautu vidū dara mūs atšķirīgus - mūsu folklora, gadskārtu svētki, amatniecība, ģērbšanās stils, kulinārās tradīcijas. Šajā sakarā gribu atgādināt vārdus, ko 2017. gada 18. novembrī pie Brīvības pieminekļa teica Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Viņš teica: “Nekad nav par vēlu mācīties. Nekad nav par vēlu lepoties ar savu tautu un stiprināt savu valsti. Un ir īstais laiks kopā turpināt veidot mūsdienīgu, demokrātisku un atvērtu Latviju. Tā, lai mēs plaukstam un pārsteidzam pasauli vēl simtiem gadu!”  

Visbeidzot, nacionālo iezīmju un īpatnību kopums jeb nacionalitāte. Žurnālists Guntars Laganovskis raksta, ka katrai tautai piemīt savs īpašību kopums, ko noderīgi pārzināt, attīstot nepieciešamās īpašības un atsakoties no nevēlamajām. Vēsturiski latvieši sevi apliecinājuši kā uzvarētājus - 19. gadsimtā piedzīvojuši attīstības izrāvienu un 20. gadsimta sākumā izcīnījuši savu valsti. Taču padomju okupācijas desmitgadēs piedzīvots terors, vajāšanas un iebaidīšanas, kas traumējušas cilvēku psihi un iemācījušas dzīvot dubultu dzīvi. Nedrošība par sevi vairojusi latviešos noslēgtību. Taču kopumā latvieši ir morāli un garīgi stipra nācija, kura izcīnījusi savu valsti, pratusi atgūt tās neatkarību un patlaban saskaras ar neilgai demokrātijas praksei raksturīgām, taču pārvaramām grūtībām (“Kādi esam? Stipra nācija vai tauta, kam daudz nedrošības un vainas”, 18.10.2017.)

Redziet cik daudz iemeslu, lai cilvēks iesakņotos un paliktu Latvijā. Taču ir arī daudz iemeslu, lai aizceļotu. Pasaules zinātnes un tehnikas sasniegumi noārda laika un telpas robežas. Paralēli tam notiek globalizācijas procesi, kuru rezultātā pieaug preču un pakalpojumu, kā arī naudas un iedzīvotāju plūsma starp valstīm. Tas viss izmaina mūsu dzīves un domāšanu līdz tādai pakāpei, ka tiek noārdītas cilvēka identitātes robežas. Faktiski nav vairs svarīgi, tu dzīvo Īrijā, Anglijā vai Spānijā, jo jebkurā brīdī tu varu būt jebkur. Nav arī vairs svarīgi, tu esi vīrietis vai sieviete, jo diviem vīriešiem var būt bērni tāpat kā divām sievietēm. Viss ir viens liels juceklis, kurā dzimtenes jēdziens izplēn.

Žurnāla “Annas Psiholoģija” galvenā redaktore Anna Peipiņa saka, ka būtiskākā corona krīzes laika atklāsme viņai ir tieši šī - mēs patiesībā nekontrolējam ne savu dzīves kārtību, ne ceļojumu plānus, ne biznesu, ne ienākumus! Peipiņa raksta: “Tas, kas mums visiem tagad jāapgūst, ir spēja pieņemt, ka šī pasaule ir visai neprognozējama vieta. Patiesībā tā nekad nav bijusi prognozējama, tikai mēs kaut kā veiksmīgi bijām sev radījuši ilūziju par pretējo”.

Postmodernais domāšanas veids pasludina, ka nevienam nav tiesību ierobežot jeb “iedēstīt” cilvēku konkrētā zemē un dzimumā. To māca maldu mācības un sludina viltus pravieši. Ar to sastopamies pat sākotnēji labi domātās kristīgās programmās. Vēstījums ir vienkāršs un mūsdienu cilvēkam patīkams - salikšu “lotosa pozā” kājiņas un, lūk, man jau ir savas garīgās saknes; paklausīšos “hiper žēlastības” sludinātājus (tādus kā Joseph Price), un man vispār nav vajadzīgas nekādas saknes; sameklēšu guru - izaugsmes treneri un pats saviem spēkiem uzkāpšu debesīs.

Postmodernistu lozungs apgalvo, ka būtībā viss - valdības, pasaules uzskati, tehnoloģijas, vēstures, zinātniskas teorijas, sociālie ieradumi un reliģijas - ir vienkārši valodnieciskas konstrukcijas, ko radījuši cilvēki. Dž. Edvards Vīts darbā “Postmodernie laiki” raksta, ka mūsu prāta dzīves modelis nu ir “nevis Sokrats, kas tirgus laukuma sarunās meklē patiesību, nevis Augustīns, kas Rakstu gaismā aplūko savu dzīvi, nevis Ņūtons, kas ar matemātisku precizitāti pēta dabu, ne arī laboratorijā strādājošs zinātnieks vai arhīvu liecības analizējošs vēsturnieks. Jaunais intelektuālo sasniegumu modelis ir apdullis televīzijas pārraižu skatītājs”. Skumjš secinājums un reizē – rūgta patiesība.

 Cik nomierinoši ir apzināties, ka mums visiem ir cita – Debesu Tēvija! Kā mums tur nokļūt? Vienīgi Kristū! Apustulis Pāvils saka: “Tad nu Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā, sakņodamies Viņā, augdami Viņā, stipri kļūdami ticībā, kurā esat mācīti pāri plūzdami pateicībā” (Kol.2:6-7).

Mīļie draugi, Pāvilam taisnība: nav cita ceļa un citu sakņu uz debesīm! “ES Esmu ceļš, patiesība un dzīvība!”, saka Kungs Kristus. “Es esmu Durvis! Es esmu Īstais Vīnakoks, jūs tie zari”, Viņš apliecina un apsola: “Un, kad Es būšu aizgājis un jums vietu sataisījis, Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs”.

Kristus bija (sakņojās) šajā pasaulē, tai nepiederēdams. Viņa patiesā piederība  bija debesīs, no kurienes Viņš arī nācis. Tāda pat piederība, dārgie draugi, ir arī katram, kurš patiesi seko Kristus mācībai, katram, kurš ik dienas mēģina atdarināt, līdzināties Kristum.

Lai Trīsvienīgais Dievs dāvā mums ticību, un caur Savu dzīvu darītāju Garu ļauj apzināties ne tikai savas fiziskās saknes, ar kurām esam ieauguši Latvijā. Mums nepieciešama gudrība no augšienes, lai “kristīgās vērtības”, kas līdz ar daudz ko citu ierakstītas mūsu Satversmes preambulā un veido latvieša saknes, nebūtu tukša skaņa, bet gan daļa no mūs identitātes, mūsu saknēm, bez kuras mēs nebūtu tie, kas esam.

Šodien, pateiksimies Dievam par mūsu pilsonību šeit virs zemes, pateiksimies par Latviju. Paliksim  savā zemē un dzīvosim ar godu. Visām viltus mācībām stāvēsim pretī, esot stipriem ticībā, un dziļi iesakņotiem Kristū, lietojot visus Dieva ieročus. Nesīsim augļus Dievam un savai zemei par godu, katrs tajā vietā, kur esam nolikti. Ar pacietību gaidot to dienu, kad Kristus mūs ievedīs Debesu Tēvijā, kuras patiesie pilsoņi arī esam.

Apustulis Pāvils par to raksta: “Tātad jūs tagad vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime” (Ef. 2:19).

Dievs svētī Latviju, Jēzus Vārdā, Āmen!