Sprediķis - Vasarsvētki

31.05.2020. – Opekalns, Ape

 Dārgie draugi, sirsnīgi sveicu jūs Vasarsvētkos!

Mūsu senčiem šie bija skaisti Vasaras iesākuma svētki, kuros māju un pagalmu pušķoja ar bērziem, ievu un pīlādžu ziediem un citiem zaļumiem. Puķes un meijas lika arī pie katras gultas, tā cerot nodrošināt veselību, labklājību un veiksmi saimniekošanā. Savukārt pēc svētkiem zāles un meijas izžāvēja un glabāja, jo cilvēki ticēja, ka tām piemīt īpašas dziednieciskas īpašības.

Patiesībā Vasarsvētku pirmsākums ir ebreju tautas svētki Šavout, kas tiek svinēti par godu dienai, kad Dievs dāvāja ebrejiem Toru un Desmit Baušļus, morāli un ētikas pamatu visai civilizācijai. Kristīgajā tradīcijā Vasarsvētki tiek svinēti, pieminot Svētā Gara nolaišanos pār Jēzus Kristus mācekļiem. Apustuļu darbos par šo notikumu lasām: “Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt” (Ap.d. 2:1-4).

Pastāv vairāki maldīgi pieņēmumi par to, kas ir Svētais Gars. Daži uzskata, ka tas ir mistisks Spēks, kas palīdz sasniegt kāroto. Citi domā, ka tas ir bezpersonisks spēks, ko Dievs piešķir Kristus sekotājiem. Taču Bībele saka, ka Svētais Gars ir Dievs – reāla Persona ar prātu, emocijām un gribu. Atrodoties miesā, Jēzus pilnībā paļāvās uz Svēto Garu. Aizejot pie Tēva, Viņš apsolīja: “Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis” (Jāņa 14:26).

Kristus apsola Svētā Gara dāvanu saviem sekotājiem, tātad arī man un jums. Tomēr ir cilvēki, kas domā, ka līdz ar Kristus apustuļu nāvi Svētā Gara darbība ir izbeigusies. Nesen laikrakstā “Alūksnes un Malienas Ziņas” izlasīju kādas sievietes pārdomas pēc atgriešanās no slimnīcas. Šī sieviete teica lielu paldies ārstiem, bet ar rūgtumu secināja: “Cilvēks palīdz, nevis lūgšanas izdomātiem dieviem, kuriem, ja tādi vispār ir, šķiet dziļi vienalga, kādas nelaimes ar cilvēku notiek”.

Ir skumji kaut ko tādu lasīt, jo agrāk vai vēlāk katra cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad ārsti ir bezspēcīgi un vienīgais, kas paliek reāls un nemainīgs, ir Dievs. Sākot ar JD un līdz pat mūsdienām ir daudz liecību par to, kā Dievs darbojas cilvēku dzīvēs. Slavēšanas un dziedināšanas dievkalpojumos par to ir liecinājuši brāļi un māsas Kristū. To noteikti esam piedzīvojuši arī paši savās dzīvēs. Un tas, mīļie, nozīmē, ka mēs dzīvojam Svētā Gara laikmetā, par kuru Apustuļu darbu grāmatā lasām: “..te piepildās pravieša Joēla vārdi: tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunekļi redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus. Un arī pār Saviem kalpiem un Savām kalponēm Es tanīs dienās izliešu no Sava Gara, un tie pravietos. Un Es došu brīnumus augšā pie debesīm un zīmes apakšā virs zemes: asinis un uguni, un dūmus, un tvaiku. Saule pārvērtīsies tumsā un mēness asinīs, pirms nāks Tā Kunga lielā un spožā diena. Un ikviens, kas Tā Kunga Vārdu piesauks, tiks izglābts” (Apd 2:16-21).

Iespējams, kādam šķiet, ka tikt izglābtam ir vienkārši. Lūkas evaņģēlijā pat lasām par kādu noziedznieku, kurš, jau karādamies pie krusta, izsaucas: “Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!”, un Jēzus viņam apliecina: “Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē!” (Lūk.23:42-43). Tomēr es domāju, ka viss nav tik vienkārši. Kad veselīgo kāpostu un burkānu vietā jūs veikalā it kā nejauši nopērkat žāvētu vistu un kartupeļu čipsus, tad tas ir tāpēc, ka jūs jau iepriekš esat domājuši par šiem neveselīgajiem gardumiem. Tāpat tas ir ar Dievu. Jūs spēsiet piesaukt Viņu savā nāves stundā vienīgi tad, ja jau iepriekš būsiet par Viņu domājuši.

Drošākais veids, kā iegūt sev vietu Debesu valstībā, ir kristība. Tā kā šodien Apes konventa draudzēs notiks gan kristības, gan iesvētības, tad atgādināšu svarīgāko, kas par kristību jāatceras.  

1. Kristība pamatojas Dieva Vārdā

Mateja evaņģēlijā mēs lasām, ka īsi pirms uzkāpšanas debesīs Kristus saviem sekotājiem pavēlēja: “Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā!” (Mt. 28.nod.). Tas nozīmē, ka kristību rituālu gan veic mācītājs, taču pavēle par to nāk no paša Dieva. Katoļu teologs Henrijs Nouvens kristību sauc par “pārejas rituālu”, kura laikā cilvēks simboliski pāriet kopā ar Izraēla tautu no verdzības brīvībā, kopā ar Jēzu - no nāves dzīvībā. Kristību brīdī mēs sakām “NĒ!” pasaulei un apliecinām, ka izvēlamies būt Gaismas bērni. Kad esam kristīti, mēs esam Svētajā Garā un gatavi veikt varenus darbus Dievam par godu.

 2. Kristība tiek veikta ar ūdeni 

 Taču tas nav parasts ūdens, bet, kā raksta M.Luters “Lielajā katehismā”, “Dieva Vārds un pavēle, kas  šim ūdenim ir klāt, padara to cēlāku par jebkuru citu ūdeni”.

Mīļie draugi, tā ir liela Dieva žēlastība, ka Viņš mums devis šādu brīnišķīgu, visiem pieejamu iespēju garīgai pārdzimšanai! Jūs droši vien atceraties Jēzus sarunu ar jūdu valdības vīru Nikodēmu. Iespējams, šis vīrs jau bija krietni gados, jo, dzirdot Jēzus vārdus: “ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības”, viņš izmisis izsaucās: “Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?” (Jāņa 3:1-8). Jēzus nomierināja Nikodēmu sakot: “Kas piedzimis no miesas, ir miesa, un, kas piedzimis no Gara, ir gars”. Kristība ir cilvēka piedzimšana Svētajā Garā! 

3. Arī bērni ir jākrista

Kopš Ādama un Ievas grēkā krišanas brīža grēks ir klātesošs pie katra cilvēka jau no viņa ieņemšanas brīža. Tomēr cilvēki mēdz iebilst, atsaucoties uz Marka evaņģēliju, kur teikts: “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts!” (Marka 16:16). Kā gan lai pārbauda zīdaiņa ticību? Taču neuztraucieties, mīļie! Arī bērnu kristība ir derīga, jo, kā tikko dzirdējāt, kristībā viss ir atkarīgs vienīgi no Dieva vārda un pavēles. Mēs kristām bērnu cerēdami, ka viņš tic. Mēs arī lūdzam, lai Dievs dāvā šim bērnam ticību. Tomēr mēs viņu kristījam nevis paļāvībā uz šo ticību, bet gan tādēļ, ka Dievs ir pavēlējis to darīt.

4. Bērniem ir vajadzīgi Dievam paklausīgi vecāki

Marija un Jāzeps bija dziļi ticīgi cilvēki, tāpēc viņi izpildīja Dieva pavēli jūdu tautai un Kristus tika apgraizīts astotajā dienā pēc piedzimšanas. Arī mūsu Baznīca māca, ka vecākiem savi bērni ir jākristī pēc iespējas agrāk. Tas tāpēc, ka piedzimstot bērns nonāk vecāku, bet kristībā – Dieva aprūpē un aizsardzībā. Kristība apliecina, ka bērni nav vecāku īpašums, bet pieder Dievam. Kad bērns ir kristīts, vecāki un Dievs var sadarboties viņa audzināšanā. No tā izriet, ka pilnvērtīgi izpildīt savu pienākumu spēj vienīgi tie vecāki, kuri paši pieder Dievam un meklē ceļus, kā nokļūt Viņam tuvāk.

5. Kristība ir jauns sākums

Vasarsvētki, ko šodien svinam, ir Baznīcas dzimšanas svētki. Pirmā draudze iesākās ar grandiozu Svētā Gara izliešanos un kristībām, kuru laikā Kristus sekotāju pulkam pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu.

Mēs dzīvojam Svētā Gara laikmetā. Tas Pats Gars, kas pirmajos Vasarsvētkos kā uguns mēles nonāca no debesīm ir mūsu vidū arī šodien. Viņš ir tas, kurš ik dienas mūs māca, darot arvien līdzīgākus Kristum. Svētais Gars piedalās mūsu Svēttapšanas procesā jau šeit virs zemes, lai to pilnībā pabeigtu Debesu valstībā, kur mēs ieiesim mūžīgajā dzīvībā un svētlaimē kopā ar Dievu. Tāpēc prieka pilnām sirdīm šodien lūgsim  Debesu Tēvu.

Nāc Svētais Gars, piepildi savu ticīgo sirdis un iededz tajās Savas mīlestības uguni! Jēzus Vārdā. Āmen!