Sprediķis - Mātes diena

Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone

Mātes Diena (5.Moz.6:4-7; Ef.6:1-4; Lk.2:41-52)

10.05.2020. (attālināti)

Labdien, dārgie draugi!

Šodien mēs svinam Mātes dienu. Latvijā šos svētkus sāka svinēt 1922. gadā un tos rīkoja Baznīcas draudzes. Mātei latviešu tautā izrādīts gods izsenis. Acīmredzot tas tāpēc, ka ar mātes vārdu cilvēka apziņā saistās viss labais, tīrais, gaišais, patiesais. Māte bērnu pieņem bez nosacījumiem, vienalga, viņš ir labs vai slikts, neglīts vai skaists. Māte zina par savu bērnu visu, tomēr nepārstāj viņu mīlēt.

Arī Jēzum bija māte. Viņa bija vēl jaunava, kad Dieva eņģelis paziņoja šokējošo ziņu: “Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu, un sauksi Viņa vārdu: Jēzus!”. Meitenei bija visas tiesības teikt: “Nē!”, tomēr viņa atbildēja: “Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.”/Lk.1:38/ Un viņa tapa grūta un dzemdēja, un, kā liecina Bībele, bija kopā ar Dēlu visu Viņa dzīvi, līdz pat nāves brīdim pie krusta. Tomēr Bībele klusē par mātes un Dēla satikšanos pēc Augšāmcelšanās. Tā nu mēs varam vien iztēloties, kā šī tikšanās notika.

Mēs nevaram pārbaudīt, vai šis aizkustinošais notikums tiešām notika. Tomēr ir saprātīgi domāt, ka pēc Augšāmcelšanās Jēzus parādījās ne vien saviem mācekļiem, bet arī mātei. Viņai, kurai Dievs caur Savu kalpu Sīmeanu pasludināja: “Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī. Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, lai daudz siržu domas nāktu zināmas” (Lk. 2:35).

Mīļās mātes, gluži kā Jēzus mātei Marijai, arī jums ir dota brīnišķīga privilēģija  būt par Dieva radīšanas darba līdzstrādniecēm. Tikko dzimuša bērna acīs jūs faktiski arī esat dievi, kas mazulim nodrošina visu dzīvei nepieciešamo. No jums viņš saņem ēdienu un apģērbu, smaidus un glāstus.

Taču ne mazāk svarīga ir mātei no Dieva uzticētā bērnu audzinātājas loma. Bībele saka: “Viņa ver vaļā savu muti ar gudrību, un mīlīga pamācība ir uz viņas mēles” (Sal. pam. 31: 26). Audzināšanas mērķis ir attīstīt bērnos ieradumus, kas ļautu viņiem visa mūža garumā būt veiksmīgiem cilvēkiem un tuvoties Dievam. Ķēniņš Salamans savās pamācībās par to raksta: “Māci savam bērnam viņa ceļu, no tā viņš neatstājas arī tad, kad ir jau vecs kļuvis” (Sal. pam. 22: 6). Ideālā variantā audzināšanas darbs mātei būtu jādara kopā ar tēvu, bet, pat ja tā nav, audzināšanas mērķis paliek nemainīgs.  

Darbs, kas uzticēts mātei un tēvam, ir patiesi nozīmīgs. Es pat teiktu, ka svarīgāka darba par šo nav. “Mēs rūpējamies par saviem īpašumiem, lai tos varētu nodot saviem bērniem, taču par pašiem bērniem nerūpējamies nemaz. Izveido sava dēla dvēseli pareizi, un visas pārējās lietas tiks piemestas klāt,” savulaik teicis Jānis Zeltamute.  Veidojot savu ģimeni, sava bērna sirdi, vecāki patiesībā veido Cilvēces nākotni. Dievs to zina, tādēļ Viņa dotais Ceturtais bauslis ir ar brīnišķīgu apsolījumu: “Tev būs Tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo savā zemē!”.

Nereti cilvēki mūsdienās šo bausli neizprot un iebilst: Jā, bet es taču nespēju tādu māti (vai tādu tēvu) mīlēt! Bet Dievs jau to arī neprasa. Pavēlot vecākus godāt, Viņš parāda, ka nošķir tēvu un māti no visiem citiem pasaules cilvēkiem un nostāda viņus līdzās Sev. Mēs varam savus vecākus nemīlēt, bet mūsu pienākums ir izrādīt viņiem cieņu, kāda pienākas mūsu labā ieceltajiem Dieva vietniekiem šeit virs zemes.  

Cieņpilna attieksme pret vecākiem ir vērtība, kuras mums kā sabiedrībai šobrīd pietrūkst visvairāk. Sekas tam ir briesmīgas. Bērni dumpojas pret vecākiem un skolotājiem, darba ņēmēji ir noskaņoti skeptiski pret darba devējiem, valsts iedzīvotāji ar šaubām un aizdomām skatās uz valsts varu. Tā vietā, lai cits citu balstītu un sadarbotos, cilvēki cenšas viens otru iznīcināt!

Postu, ko rada cieņas trūkums pret vecākiem, precīzi raksturo deviņpadsmitā gadsimta kristīgais autors Karls Olafs Rozeniuss (1816 – 1868). Viņš raksta: “Visa laicīgā labklājība ir saistīta ar ceturtā baušļa ievērošanu (..) Tāpat arī laicīga nelaime, nemiers, raizes un pāragra nāve ir šā baušļa pārkāpšanas dabiskas izpausmes. Kur neviens nevēlas paklausīt un būt padevīgs, bet visi grib valdīt un uzspiest savu gribu, tur vienmēr būs strīdi, konflikti, savstarpējs naids un viss cits ļaunums, kas no tā izriet”.

Dievbijīga māte spēj šo situāciju mainīt! Viņa ir sava veida “garīgais kompass”, kurš nekļūdīgi jūt, kādā virzienā ģimeni vada tēvs. Dievbijīga māte pielūdz Dievu, tā nodrošinot Viņa klātbūtni visās ģimenes norisēs. Ja Kristus ir viņas autoritāte, pat ja tiek pieļautas ļoti lielas kļūdas, šī ģimene tomēr pastāvēs.

Un atkal man jāatgriežas pie Jēzus mātes Marijas. Ja par viņu Bībelē tiek runāts salīdzinoši daudz un Romas katoļu baznīcā Marijas pielūgsme ir ļoti plaši izplatīta arī mūsdienās, tad par Jēzus audžutēvu Jāzepu mēs nezinām tikpat kā neko. Tomēr no viņa rīcības noprotams, ka Jāzeps dzird Dievu un Viņam paklausa. Domāju, lielā mērā tas ir Marijas nopelns. Zināt, ir grūti neiemīlēt Dievu, ja līdzās ir cilvēks, kurš no visas sirds apliecina: “Mana dvēsele slavē To Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju!” (Lūk. 1:46-47).

Es jau esmu jums to stāstījis, bet man patīk atcerēties, kā es pats sāku ceļu pie Dieva. Vainīga (labā nozīmē) bija Daiga. Svētdienās viņa regulāri gāja uz Baznīcu un man gribējās noskaidrot, kas ir tas, kas spēj viņas uzmanību saistīt vairāk nekā es. Un redzat, te nu es esmu! Dievam bija plāns iesaistīt mani Savas Valstības celšanā, un Viņš to īstenoja caur manu sievu un manu bērnu māti Daigu.

Ir vēl viena ar māti saistīta tēma, par kuru cilvēki runā nelabprāt. Tā ir - aiziešana. Māte ir vārti, pa kuriem mēs šajā pasaulē ienākam. Taču viņa nespēj pasargāt mūs no ciešanām un bēdām, kas šajā pasaulē sagaida. Arī nāves priekšā māte ir bezspēcīga. Iespējams, tāpēc daudzi cilvēki cenšas pēc iespējas ilgāk palikt bērni, nāves realitāti paslēpjot zem neskaitāmu darbu un aizraujošu vaļasprieku raibā paklāja.

Taču nāve ir reāla. Sastopoties ar to, cilvēki sajūtas bezcerīgi, nomākti, apjukuši, nobijušies. Kad Ījabs bija tuvu nāvei un cieta neiedomājamas mokas, viņš vaimanāja:  “Lai izgaist diena, kurā es piedzimu (..) jo tā nebija aizslēgusi manas mātes klēpi, un līdz ar to bija palikušas nenoslēptas arī bēdas manu acu skatienam” (Ījaba 3). Pat Jēzus, karādamies pie krusta, izmisis izsaucās: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?"  

Mirt ir briesmīgi pat Dieva Dēlam. Tāpēc ir iedrošinoši dzirdēt vārdus, ko tikai dažas dienas vēlāk augšāmceltais Kungs saka Saviem mācekļiem: “Redziet Manas rokas un Manas kājas! Es pats tas esmu. Aptaustait Mani un apskatait; jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man esam”.

Kristus ir augšāmcēlies miesā, un arī mēs tādi reiz būsim, ja no visas sirds sekosim mūsu Kungam. Viņa otrā atnākšana tad būs mūsu visu neizmērojams prieks, un mēs kā bērni, kas tikko iznākuši no mātes miesām, skatīsim savu Kungu vaigu vaigā.

Dievs svētītu jums Mātes dienu, cienījamās mātes!

Āmen!