Neesi neticīgs, bet ticīgs!

Baltā svētdiena (Jņ.20:19-31)

19.04.2020. – attālināti.

Labdien, dārgie draugi!

Šodien mēs Kristīgajā baznīcā svinam Balto svētdienu. Baltā ir Kristus uzvaras brīnišķīgā krāsa. Gaisma, kas vēsta pasaulei - Viņš ir dzīvs! Viņš ir Augšāmcēlies! Pirmajos gadsimtos pēc Kristus viņa sekotāji valkāja baltas drānas no Klusās sestdienas līdz pat Baltajai svētdienai, tātad veselas astoņas dienas. Baltā krāsa simbolizēja mācekļu prieku un dvēseles nevainību. Šī tradīcija gadsimtu gaitā ir izzudusi. Taču Kristus izcīnītās uzvaras nozīmīgums nav mazinājies, un šodien mēs atkal svinam prieku par Viņa nopelnītajām baltajām drānām, ko Kungs vēlas sniegt katram cilvēkam.

Vēl pirms Covid pandēmijas sakarā noteiktajiem ierobežojumiem, daudzi cilvēki visā pasaulē uzsāka mācības Iesvētes kursā, lai Lieldienu laikā varētu tikt uzņemti pilnā Baznīcas kopībā. Izņēmums nav arī Apes konventa draudzes. Te iesvētībām bija jānotiek tieši Lieldienu naktī, taču, kā zināt, tās nenotika. Mīļie katehūmeni, aicinu jūs nepadoties! Kristus Gars jau ir uz jums, un es ticu, ka jāpaciešas vēl tikai mazu brīdi, un jūs kļūsiet par pilntiesīgiem Luteriskās Baznīcas un draudzes locekļiem. Savukārt laikā, kamēr esam spiesti tikties attālināti, pārrunāsim tēmas, kas iziet ārpus Iesvētes kursa,  dalīsimies savā garīgajā pieredzē un lūgsim viens par otru. Mums ir baltās Kristus drānas – mums ir Cerība!

Cerība ir cieši saistīta ar ticību. Vārds “ticība” Bībelē parādās 232 reizes. Vēstules ebrejiem autors raksta: “Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām” (Ebr.11:1). Katru dienu mēs pieņemam neskaitāmus lēmumus, no kuriem daudzi ir solis nezināmajā jeb “ticības akts”. Patiesībā ticība ir  cilvēka dzīves kodols. Šā brīža dramatiskajos apstākļos Cilvēce nezaudē optimismu un turpina funkcionēt vienīgi tāpēc, ka tic - drīz zinātnieki radīs vakcīnu, Covid sērga mitēsies un grūtie laiki būs galā.

Šīs dienas evaņģēlijā lasām, ka mācekļi ir sapulcējušies kādā mājā aiz slēgtām durvīm. Šis arī ir ticības akts. Sievas apgalvoja, ka ir redzējušas augšāmcelto Jēzu, un mācekļi viņām tic. Nu viņi ir pulcējušies augšistabā un gaida. Iespējams, mācekļi prāto, kāda būs satikšanās ar Kungu, jo, kā atceramies, šķiršanās Ģetzemenes dārzā nebija no tām labākajām. Mācekļiem par kaunu, piepildījās Jēzus pravietiskie vārdi: “Jūs visi šinī naktī pret Mani apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es sitīšu ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs”. Un tieši tā arī notika. Redzot Jēzu sagūstītu, mācekļi aizbēga kur kurais. Pat drosmīgais Pēteris noliedza Kungu veselas trīs reizes. Kā lai pēc tā visa vēl skatās Kungam acīs?

Pēkšņi telpā ienāk Jēzus un bez mazākā pārmetuma saka: “Miers ar jums!”. Šie vārdi ir kā medus kāres (Sal.16:24), tie nomierina mācekļu satrauktās dvēseles un atspirdzina viņu pagurušās sirdis. Kad cilvēkam ir miers ar Dievu, tad viņam vairs nav jāslēpjas krūmos, kā to darīja vecais Ādams, nav jābēg, kā bēga Jona, un nav jācīnās, kā ar Dieva eņģeli cīnījās Jēkabs.

Dievs Kristū nāk mūsu vidū un vēlas atjaunot ar mums attiecības. Jautājums ir - vai spējam tam noticēt? Šķiet, ka apustuļi to spēja. Taču ir viens izņēmums – apustulis Toms! Daudzi no mums droši vien būs dzirdējuši izsaucienu: “Ak tu, neticīgais Toms!” . Tā ar pārmetumu tiek sacīts par kādu, kurš netic kāda cita pārbaudītām lietām un ziņām.

Taču neticība var būt dažāda. Mēdz būt, ka cilvēks neuzdrīkstas ticēt, jo Labā Vēsts viņam šķiet pārlieku laba, lai būtu patiesība. Šis cilvēks jau gribētu, lai Dievs piedod, mierina un dāvā mūžīgu dzīvi. Tomēr kaut kādu iemeslu dēļ viņš ir pārliecināts, ka realitātē tā nenotiks un nākotnē viņu sagaida vienīgi zaudējuma sajūta, tukšums, sāpes un nāve. Tieši šāda veida neticība piemita Tomam. Taču ir arī tāda neticība, kāda piemita farizejiem. Labā Vēsts viņiem nemaz nelikās laba. Tā viņiem bija neērta un nepatīkama, un viņi no sirds vēlējās, lai tā nebūtu patiesība. Farizeji prasīja pierādījumus, taču pat nedomāja tiem noticēt.

Reizēm cilvēki saka: “Manī nav ticības”, ar to domājot, ka viņos nav līksmā Dieva klātbūtnes pārdzīvojuma, gavilējošās pārliecības par to, ka Kristus patiesi Augšāmcēlies... Toma piemērs parāda, ka tur, kur cilvēks izdarījis izvēli būt ar Kristu un sekot Viņam, tur Kristus Pats atnāk, lai dāvātu cilvēkam ticību.

Aizvadītā gada nogalē man bija jālido uz Berlīni. Pēdējo reizi biju lidojis pirms 35 gadiem, tāpēc, domājot par gaidāmo ceļojumu, manī sākās neliela panika. Man bija jānotic, ka šī lidmašīna pacelsies Rīgas lidostā un nosēdīsies Berlīnē tāpat, kā to darījusi jau simtiem reižu līdz šim. Saprāts teica, ka, pēc statistikas datiem, ceļot lidojot ir visdrošāk. Taču iztēle darīja savu. Dažas neizskaidrojamas mehāniskas skaņas, neliela turbulence, un negatīvās emocijas jau sita augstu vilni. Tad pieslēdzās Dievs. Viņš lika man atraut skatu no sevis un pievērsties tam, kas notiek apkārt. Un es sāku iepazīt lidmašīnu. Sajutu, kā tā līgani peld debesu okeānā. Ievēroju, ka citi pasažieri mierīgi čalo, lasa žurnālus vai pasūta brokastis un kafiju. Mana iztēle nomierinājās, emocijas noplaka un prāts paziņoja: “Viss būs kārtībā!”. 

Nereti cilvēki domā, ka ticība glābj pašas ticības dēļ. Citiem vārdiem, nav svarīgi, kam tieši – Budam, Allaham vai Āfrikas dievam Rastafari – cilvēks tic, galvenais, lai viņš to dara no sirds un patiesi. Taču caur Savu Vārdu Dievs mūs brīdina par pretējo. Ar pravieša Jesajas muti Viņš apliecina: “Priekš Manis neviena cita Dieva nav bijis un pēc Manis neviena cita nebūs, vienīgi Es esmu Tas Kungs, bez Manis nav cita Glābēja!” (Jes.43:11).

 Tieši tas bija tas, pēc kā tiecās Toms! Viņš vēlējās būt 100% pārliecināts, ka tic vienīgajam, īstajam, patiesajam Dievam. Tāpēc viņš pievērsās Personai. Vēl vairāk, Toms centās izzināt šo Personu, tiecoties piedzīvot personīgu sastapšanos ar Augšāmcelto Kungu. Toms apzinājās, ka ticība neglābj sevis dēļ, bet Jēzus Kristus dēļ, Personas dēļ.

Šodien Jēzus vairs nenāk caur slēgtām durvīm pie saujiņas savu sekotāju. Svētajā Garā Viņš stāv manu un tavu sirds durvju priekšā un apliecina: “Miers ar tevi! Es tev piedodu”.

Šeit mēs ieraugām vēl ko. Ticībai ir nepieciešams apsolījums! “Nav tā, ka jūs ticat vienalga kam. Jūs ticat Dievam, kad Viņš saka, ka ir samierinājis jūs ar Sevi caur Kristu, Viņa Dēlu. Pestījošā ticībā Dieva vēsts aizsniedz jūsu ausis, Svētais Gars izlaužas cauri jūsu brūkošajai aizsardzībai un jūsu sirds saka: “Cik gan svētīts es esmu!”. Tad jūs Viņam uzticaties” (M. Poustjens, Prast atbildēt, lpp.58).

Jo vairāk mēs uzzinām par Dievu, jo vairāk varam Viņam uzticēties. Mēs mācāmies dzīvot, balstoties vairāk uz Dieva Vārda faktiem nekā uz savām sajūtām.

Piedzīvojot šādu sastapšanos, man nav jāsaka izmisušajam: “Tev ir vajadzīga stiprāka ticība!”, bet gan: “Miers ar tevi! Tavs pārkāpums tev ir piedots!”

Viss, kas mums nepieciešams, ir - atraut skatu no sevis un pievērsties, pieskarties, nē, satvert To Pestījošo ticību, ko Dievs Kristū Jēzū mums pasniedz Lieldienu rītā.

“Mums ir pateikts, kā mēs, cilvēki, varam būt Kristū un kā varam kļūt par daļu no brīnišķīgās dāvanas, ko jaunais Visuma Valdnieks vēlas pasniegt Savam Tēvam. Šī dāvana ir Viņš pats un reizē arī mēs, kas esam Viņā. Tikai tādēļ mēs tikām radīti. Un Bībelē ir doti neparasti, aizraujoši mājieni (apsolījumi), ka tad, kad būsim Viņā, arī daudzas lietas dabā sāks atgriezties savās īstajās vietās. Sliktais sapnis būs pagājis: būs pienācis rīts”.  (C.S.Lewis).

 Kristus ir Augšāmcēlies! Jēzus vārdā, Āmen!