Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem - Lieldienas (Jāņa 20:1-18)

12.04.2020. – Ape (attālināti)

Labrīt, dārgie draugi!

            19. gadsimta vācu filozofs Arturs Šopenhauers ir teicis, ka atsveicināšanās nedaudz līdzinās nāvei, bet satikšanās ir kā maza augšāmcelšanās.

Bija piektdienas vakars. Karājoties pie krusta, Jēzus dvesa: “Viss piepildīts!” un atdeva Savu garu Dievam. Debesis satumsa no sestās līdz devītajai stundai, tā radībai jūtot līdzi savam Radītājam. Satumsa arī Jēzus mātes dvēselē. Tajā dvēselē, cauri kurai zobens spiedīsies, lai daudzu siržu domas nāktu zināmas. Satumsa no sāpēm, no līdzcietības, no izmisuma par prātam neaptveramajām dēla ciešanām. Kurš cilvēks gan nenodrebētu, kurš akmens netaptu mīksts šīs Mātes sirds sāpju priekšā? Kurš gan spētu mierīgi noraudzīties, kad viņa cieš kopā ar Dēlu?  Pat vēl tad, kad Viņa miesas tiek steigā noņemtas no krusta un guldītas kapā, māte paliek ar Viņu. No sāpēm pagurusi, viņa vēro, kā kapam priekšā tiek aizvelts milzīgs akmens…

Ir svētdiena. Jau ar pirmajiem saules stariem māte ir nomodā. Kopā ar vēl dažām sievām viņa dodas uz Jēzus kapu, lai pēc jūdu “mirušo svaidīšanas” labākajām tradīcijām ieziestu Dēla nedzīvās miesas ar smaržīgām zālēm. Taču viss nav tā, kā sievas bija iedomājušās. Izrādās, ka smagais akmens no Jēzus kapa jau ir novelts, bet  Kunga miesas - pazudušas.

Evaņģēliji šo dramatisko brīdi atspoguļo, no vismaz divu Mariju skatu punkta. Jāņa evaņģēlijā aprakstītā Marijas Magdalēnas pieredze dziļāk analizē tieši cilvēka iekšējos pārdzīvojumus. Fakts, ka Jēzus ķermeņa kapā nav, sievieti šokē. Viņas skatiens šaudās šurpu turpu, meklēdams kaut to, kas varētu izskaidrot notikušo. Prāts izmisīgi meklē atbildi. Sirds krūtīs dauzās kā neprātīga. Pēkšķi Marija pamana, ka koku ēnā kāds stāv. Domādama, ka tas ir dārznieks, sieviete lūdz: “Kungs, ja Tu Viņu esi aiznesis, tad pasaki man, kur tu Viņu esi licis, lai es Viņu dabūtu!”.

Visas šaubas, bailes un izmisumu pārtrauc viens vienīgs vārds: “Marija!”. No balss iziet spēks. Tas pats spēks, kas lika klibajam staigāt un aklajam redzēt. Tas pats spēks, kas piecēla no kapa Lācaru un apklusināja vētru. Tas spēks, kas Marijas Magdalēnas dvēseli atbrīvoja no septiņiem ļauniem gariem. Tāda balss var būt tikai vienam vienīgajam uz visas pasaules! Viņa nav kapā, jo Viņš patiesi ir Augšāmcēlies, kā pats to daudzkārt tika teicis. Marija apgriežas un ebrejiski saka uz Viņu: “Rabuni!” (tas ir: mācītāj)!

            “Pagaidiet!”, jūs teiksiet, “es varu izsekot Jēzum cauri ciešanām Krusta ceļā un pat nāvē pie krusta. Es varu piedalīties Viņa noņemšanā no krusta un guldīšanā kapā, aizveļot priekšā milzīgu akmeni. Bet noticēt tam, kas notika pirmo Lieldienu rītā, es nespēju!”.

            “Pierādiet man, un es ticēšu!” nereti saka cilvēki, ar kuriem mēģinām runāt par Jēzu. Vēstures gaitā daudzi akadēmiski izglītoti cilvēki ir mēģinājuši iedabūt Jēzu atpakaļ kapā. Viens no viņiem ir jurists, grāmatas “Dievs valkāja sandales” autors Džošs Makdauels. Sākotnēji viņš domāja, ka kristieši ir jukuši. Viņš tos izsmēja un aizvainoja, līdz nolēma pilnībā sakaut, veicot pētījumu ar mērķi pierādīt Jēzus Kristus apgalvojumu aplamību. Tomēr (Makdauelam par lielu pārsteigumu) fakti apstiprināja, ka Jēzus tiešām ir bijis nevis vienkāršs ebreju amatnieks, bet patiess Dievs.

Neraugoties uz pierādījumiem, cilvēka racionālais prāts turpina pretoties Augšāmcelšanās faktam. Vēstures gaitā tikušas izvirzītas dažādas idejas par to, kas notika ar kapā guldīto Jēzus ķermeni. Piemēram, Mateja evaņģēlijā lasām, ka augstie priesteri un farizeji brīdina Pilātu: “Kungs, mēs atminamies, ka šis viltnieks, vēl dzīvs būdams, sacīja: pēc trim dienām Es celšos augšām. Tāpēc pavēli kapu apsargāt līdz trešajai dienai, ka Viņa mācekļi nenāk naktī un Viņu nenozog un neizpauž ļaudīm: Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies. Pēdējā vilšana tad būtu lielāka nekā pirmā” (Mat.27:64).

Kā redzam, vienu maldu teoriju radīja paši augstie priesteri. Taču ir dzirdēta arī tā sauktā “ģīboņa teorija”, kas skaidro, ka no pārdzīvotajām spīdzināšanām nogurušais Jēzus vienkārši noģība, bet tad atkal atspirga un aizgāja nezināmā virzienā. Vēl esmu dzirdējis runas par Jēzus dubultnieku un rēgu. Taisnība ir apustulim Pāvilam, kurš 1.vēstulē korintiešiem raksta: “Jo vēsts par krustu ir ģeķība tiem, kas pazūd, bet mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks. Jo ir rakstīts: Es samaitāšu gudro gudrību un likšu kaunā prātnieku prātu. - Kur paliek gudrie? Kur rakstu mācītāji? Kur šīs pasaules vārdu meistari? Vai tad Dievs nav pārvērtis pasaules gudrību ģeķībā?” (1.Kor. 1:18-20).

Kad cilvēki izvēlas sekot Jēzum, viņi izjūt Kungu kā reālu Personu un ne kā halucināciju vai izveicīgu dvīni. Vārdi: “Patiesi Augšāmcēlies!” balstās nevis melos vai apšaubāmā vakara pasaciņā, bet reālā notikumā, kas norisinājās pirmo Lieldienu rītā. Jēzus pārdabiskā, dievišķā spēkā uzcēlās no kapa, fundamentāli izmainot nāvi un Cilvēces priekšstatu par to. Apustulis Pāvils raksta: “Jo es jums vispirms esmu mācījis, ko es pats saņēmu, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc rakstiem un ka Viņš aprakts un trešajā dienā augšāmcēlies pēc rakstiem, un ka Viņš ir parādījies Kēfam, pēc tam tiem divpadsmit. Pēc tam Viņš ir parādījies vairāk kā pieci simti brāļiem vienā reizē, no kuriem daudzi ir vēl dzīvi, bet citi jau miruši. Pēc tam Viņš ir parādījies Jēkabam, tad visiem apustuļiem. Kā pašam pēdējam Viņš parādījās arī man kā kādam nelaikā dzimušam. Jo es esmu mazākais apustuļu starpā un neesmu cienīgs, ka mani sauc par apustuli, tādēļ ka es vajāju Dieva draudzi” (1. Kor.15:3-9).

Jūs nu varētu iebilst, ka mēs joprojām mirstam. Jā, taču mūsu, kas ticam uz Jēzu Kristu, nāve ir izmainīta! Jānis Zeltamute raksta: “Bagātie un nabagie, līksmosim kopā! Gavējušie un negavējušie, priecājieties šodien! (..) mēs joprojām mirstam, tomēr nepaliekam nāvē!”. Kristus ir uzvarējis nāvi, ar to dāvājot mums iespēju pievienoties Dievišķajai dzīvei. Mēs esam līdzīgi sēklai, kas, nonākot zemē, satrūd, bet tad atkal uzdīgst, lai dzīvotu mūžīgi. Kristus ir devis mums iespēju piedzimt no jauna un vairs nemirt.

Visi Jēzus varenie ienaidnieki vairāk par visu vēlējās pierādīt, ka Viņš ir viltvārdis. Šiem ienaidniekiem būtu paticis nožņaugt kristietību jau šūpulī. Vajadzēja tikai sameklēt Jēzus miesas. Viņi neatrada!

“Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušajiem!?”, ir neizpratnē Lūka (Lk.24:5).

“Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā pats sacījis”, apliecina Matejs (Mt.28:6).

 “Sieva, kāpēc tu raudi!?”, jautā Jānis, un visi, kuri Jēzu jau satikuši, viņam piebalso: “Vīrs, kāpēc tava sirds lūzt no bēdām? Jaunekli, ko tu meklē?”

 “Maruta, Līvija, Alda, Lauma, Ilmār, Inta, Jāni…” skan pretī no tukšā kapa. Tā ir Viņa varenā balss, kas gadsimtu gaitā uzrunājusi jau miljoniem cilvēku. Augšāmceltā Dieva Dēla balss šajā rītā uzrunā tieši tevi.

Pajautāsim sev: ja Jēzus tiešām ir augšāmcēlies un dzīvs, ko tas nozīmē konkrēti man? 

Personīgi man, Vilnim Sliņķim, tas nozīmē veselu bagātību! - Viss, ko Jēzus jelkad teicis, ir patiess. Viss, ko Viņš par Sevi apgalvojis, ir patiess. Piepildīsies viss, ko Viņš ir solījis. Mans vecākais brālis, kurš nomira īsi pēc dzemdībām, mana vecmamma Emīlija, mans tētis Gunārs, mamma Natālija un visi citi, kurus šīs zemes dzīvē esmu zaudējis, joprojām ir manējie! Visam ir jēga. Man ir iemesls gaidīt, cerēt, paciest. Visa centrā ir Mīlestība, un es zinu, ka varēšu to baudīt mūžīgi.

“Es Esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos arī, ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam” (Jāņa 11:25). Vai tu to tici?

Mani dārgie brāļi un manas mīļās māsas Kristū - Kristus ir Augšāmcēlies!

Visi Dieva bērni - Kristus ir Augšāmcēlies!

Kristus mīļotie - Kristus ir Augšāmcēlies!

Gods lai ir Tēva un Dēlam un Svētajam Garam!  Kā bija sākumā, tā tagad un vienmēr un mūžīgi mūžos, Āmen!