Sprediķis Palmarum 2020 (attālināti)

Ja šis biķeris nevar Man iet garām…

(Mt.26:36-46)

Labdien, dārgie draugi!

Šodien ir Pūpolu jeb Palmu svētdiena, kas iezīmē Mūsu Kunga ciešanu nedēļas sākumu. Patiesībā par ciešanām vēl nekas neliecina. Gluži otrādi, Jēzum iejājot Jeruzalemē, sajūsminātā tauta sauca: “Ozianna Dāvida Dēlam!” un izklāja Viņa ceļu ar savām drānām un palmu zariem. Grandiozais notikums  pat būtu bijis labs iemesls svinībām, ja vien cilvēku sirdīs jau nesāktu skanēt sēru zvani, modinot bailes un nolemtības sajūtu.

Cik gan ļoti šī situācija sasaucas ar to, ko piedzīvojam šodien! Pagājušajā nedēļā no dažādiem avotiem esmu saņēmis vienu un to pašu jautājumu: kā tad būs ar Lieldienām, vai tās vispār tiks svinētas?  Es gribētu atbildēt ar pretjautājumu: kā jūtas jūsu iekšējais Cilvēks apzinoties, ka Covid-19 upuru skaits pasaulē pārsniedzis 64 000? Vai šis jūsu iekšējais “lielais Es” ir gatavs svinēt svētkus šādos apstākļos?

Mans iekšējais cilvēks jūtas slikti.  Domājot par to, cik dzīvības katru dienu aiznes Covid-19, es izjūtu dziļas skumjas. Šādā stāvoklī jebkuras svinības, vienalga - apaļa dzīves jubileja, Valsts svētki vai pat Lieldienas – man šķiet kā “dzīres mēra laikā”.

Taču Dievs ir nevis mirušo, bet dzīvo Dievs! Tāpēc es, kaut arī iekšēji noskumis, vēršos pie Dzīvības Kunga, kurš uz visiem laikiem izmainīja nāvi. Jēzus nopelna dēļ mums, Viņa sekotājiem, ir dota Augšāmcelšanās cerība. Dzīve turpinās. Tāpēc, jā, iespējams, ļoti piezemēti, tomēr Lieldienas svinēsim. Bet līdz Lieldienu rītam vēl mazliet jāpagaida. Šodien pārdomāsim, kāpēc Dieva Dēlam bija jāpazemojas līdz pat mokpilnai, apkaunojošai krusta nāvei, un kas īsti notika Ģetzemanes dārzā?

Šīs dienas Evaņģēlijā atspoguļotais notikums ir pieminēts visos četros evaņģēlijos. Apustulis Lūka mums atklāj ne tikai sarunas saturu, kā to dara Matejs, bet arī tās kontekstu. Viņš raksta: “Bet nāves baiļu pārņemts, Jēzus Dievu pielūdza jo karsti; bet Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi. Un Viņš, no lūgšanas cēlies, nāca pie Saviem mācekļiem un tos atrada aizmigušus aiz skumjām” (Lūk. 22:44-45).

Savas krusta nāves priekšvakarā Jēzus pielūdza Dievu. No JD mēs zinām, ka Viņš bieži lūdzās. Taču, kad izjuta nāves bailes, Kungs lūdzās daudz intensīvāk, līdz pat tādai pakāpei, ka svīda asins sviedrus. Šobrīd, kad atrodamies nāves draudu priekšā, arī mēs lūdzamies. Tik daudz lūgšanu kā šajās grūtajās dienās un naktīs citos, labvēlīgākos apstākļos uz debesīm diez vai tiek raidīts. Mēs lūdzam individuāli un lūdzamies kopā, kā tas bija Vispasaules lūgšanu dienā un Vispasaules “Mūsu Tēvs” lūgšanas reizē.

 Kad lūdzamies, mūsu domas un sirdis ir vērstas uz augšu, mūsu gars paceļas pāri zemes lietām un nāves bailēm, cerībā traucoties pretī Debesu Tēvam. Kad lūdzamies, mūsos notiek kaut kas neizskaidrojams, kas izmaina visu mūsu būtību.

 Svētais Kronštates Jānis par šo mistēriju raksta: “Lūgšana ir zelta pavediens, kas cilvēku – kristieti, piedzīvotāju un viesi uz zemes, savieno ar Garīgo pasauli, kuras pilsonis viņš patiesībā ir, un visvairāk ar Dievu – visas dzīvības avotu”.

Mani fascinē piebilde, ja Jēzus mācekļi bija “aizmiguši aiz skumjām”. Taču, ja gribam būt godīgi, tad mums jāatzīst, ka nereti tieši tā arī notiek: ”gars ir gan labprātīgs, bet miesa vāja,” saka Kungs mācekļiem. Mēs gribam lūgties, bet galva tukša kā izslaucīta, un galu galā mūs pārņem miegs. Jēzus lūdzās visu nakti līdz pat brīdim, kad tika apcietināts, bet mums pietiek garīgo resursu labi ja piecpadsmit minūtēm. Kā tas var būt?

Iespējams, atbilde meklējama vārdos: “nāves baiļu pārņemts”. Mēs vēl varam cerēt, ka corona vīruss paies garām, mūs neskāris. Jēzus zināja skaidri, ka Viņam jāmirst. Viņš arī zināja iemeslu, kāpēc ir jāmirst. Neilgi pirms savas nāves, uzrunādams ļaudis, Kungs atklāja: “Tagad Mana dvēsele ir satriekta; ko lai Es saku? Tēvs, izpestī Mani no šīs stundas? Bet tāpēc jau šajā stundā esmu nācis. Tēvs, pagodini Savu Vārdu!” (Jāņa 12:27-28).

Lūgšanai, ko Jēzus lūdza Ģetzemenes dārzā, var izdalīt divas ļoti svarīgas daļas.

1) “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām”.

Vispirms jau šajā lūgumā ir ietvertas visas cilvēces kopējās un katra cilvēka individuālās slēptākās bailes - bailes no nāves. Kristus gadījumā tās bija nevis vienkārši bailes nomirt aiz vecuma pašam savā gultā. Nē, Viņam bija bail no vismokpilnākās nāves uz vismokošākā nāves rīka - krusta. Šo nāvessoda veidu paši tā izgudrotāji romieši galu galā atzina par pārāk nežēlīgu un tas  tika atcelts 315 gadā pēc Kristus. Kristus laikā tas tika plaši pielietots. Lūdzoties Ģetzemenē, Jēzus izdzīvoja savu krustā sišanu tādā mērā, ka no fiziskas un garīgas pārpūles uz ķermeņa parādījās asiņaini sviedri. Viņš reāli iztēlojās, kā naglas caururbj rokas un kājas. Garā skatīja, kā uzņem uz Sevi visas cilvēces kopējo vainu, kuras dēļ no Viņa novēršas pat Debesu Tēvs. Iespējams, Kungs nojauta, ka tur, pie krusta, mūsu grēku dēļ Viņš karāsies pilnīgi viens. Varbūt jau dzirdēja sevī mostam izmisuma pilno saucienu: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis!?”. Ir pilnīgi skaidrs, ka Kristus izjuta cilvēciskas bailes un vēlējās, kaut būtu iespējams kāds cits ceļš.

Taču vienlaikus Viņš centās atraut skatu no sevis un pievērties tam, kas atrodas otrā svaru kausā. Un tur atrodamies mēs! Jāņa evaņģēlijā ir lasāma Kristus Augstā priestera lūgšana, kurā teikts: “Es Tavu Vārdu esmu darījis zināmu cilvēkiem, ko Tu Man no pasaules esi devis. Tavi tie bija, un Man Tu viņus devi, un Tavus vārdus tie ir turējuši. (..) Es lūdzu par viņiem. Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko Tu Man esi devis, jo viņi ir Tavi. (..) Viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules. Svētī tos patiesībā; Tavi vārdi ir patiesība. (..) Tāpat kā Tu Mani esi sūtījis pasaulē, arī Es viņus esmu sūtījis pasaulē. Un viņu labā Es pats svētījos nāvē, lai arī viņi būtu patiesībā svētīti” (Jāņa 17).

Ja apdomājam tikko teikto, tad saprotam, ka Ģetzemenes dārzā Jēzus atradās vissarežģītākās izvēles priekšā.

No vienas puses, Viņam tīri cilvēcīgi gribējās pasargāt sevi no sāpēm, kauna un mokošas nāves pie krusta.

 No otras puses, Jēzus apzinājās, ka Viņa izvēle glābt sevi nozīmē visas Cilvēces (tātad, arī manu un tavu) pazudināšanu.  “Jo grēka alga ir nāve!” /Rm.6:23a/  Vai nu šaušalīgā nāvē mirst Jēzus vai mēs, cilvēki.

Mācekļiem nu būtu elpu aizturējušiem jālūdz, lai Jēzus izdara Cilvēcei labvēlīgu izvēli, bet viņiem “acis pilnas miega”. Toties debesis ir atvērtas un nomodā. Tēvs gaida, un ir gatavs izpildīt jebkuru Dēla lūgumu. Kas notiks?

-        Tomēr, ne kā es gribu, bet kā Tu gribi [..] lai notiek Tavs prāts!

Jēzus, neizmērojamas mīlestības vadīts, izdara izvēli par labu mūsu, manai un tavai dzīvībai. Šī vēsts, kas izskan vien akmens sviediena attālumā no mācekļiem, skan cauri gadsimtiem, lai pamodinātu ne tikai mācekļus, bet visus, kas vēl dus garīgā miegā.

Gribu padalīties ar dziedātājas Marijas Naumovas Covid laika pārdomām. Portālā Apollo viņa raksta: “Mums tik ļoti svarīga ir materiālā labklājība, ka esam gatavi tās dēļ upurēt skaistumu un dabu – izcirst mežus, piesārņot pasaules ūdeņus ar ražošanas un citiem atkritumiem. Mēs tā cīnāmies par savu patiesību, ka nepamanām citu cilvēku jūtas un ticību. Mēs tik ļoti esam pārņemti ar vardarbību filmās, grāmatās, žurnālos, televīzijā, medijos, spēlēs, ka nepamanām agresiju un cinismu, kas iesakņojies jau mūsos pašos. (..) Ģimene vairs nav modē, bet šķiršanās – pats par sevi saprotams notikums, kurā tiek aizmirsts par bērniem, viņu ciešanām un pārdzīvojumiem. (..) Daba šodien dod iespēju saprast, ka mums nav taisnība! Bet, ja mēs to neapzināsimies, ja nesapratīsim šo mācību stundu, tad nākamais sitiens būs daudz spēcīgāks un sāpīgāks”, raksta Marija Naumova.

Mīļie draugi, ne Kristus mācekļi, ne mēs paši zinām, kas ir mums labs un kas slikts. Ko tik visu mēs neesam lūguši savās dzīvēs! Esam kārojuši panākumus, slavu, veiksmīgu karjeru, labu atalgojumu, pirmo vietu maratonā….. Taču viss, ko mums patiesi vajag, ir attiecības ar Dievu, kas ir visu mūsu lūgšanu piepildījuma avots. Pirmā cilvēka un mans paša personiskais grēks padara šo vienīgo lietu, kas priekš manis ir patiesi laba, to, pēc kā mana sirds krūtīs tā noilgojusies, par neaizsniedzamu.

Vienīgi Dievs redz “pilnu bildi” - visus nepieciešamos faktus, šodienas iespējas un rītdienas rezultātus.

Visu, ko jelkad esam gribējuši, un kas mums patiesi vajadzīgs, mēs atrodam šodienas evaņģēlija notikumā, pieplakušu Ģetzemenes zemei un cīnāmies par mums lūgšanā līdz asins sviedriem. Jēzus lūgšana, Viņa izvēle padara Mīlestību un Dzīvību aizsniedzamu ikvienam, kas nāk pie Viņa.

“Ģetzemenes dārzā Jēzus teica “jā” lūgšanai, kas stāv aiz visām lūgšanām. Viņš sevi atdeva, sataisot mums ceļu mājup. Ja Viņa griba ietver – un tā ietver – sevis atdošanu manis dēļ, ko gan es varu teikt? Lai notiek Viņa prāts!” /M.Poustjens/

Mūsu Kunga svētajā Vārdā. Āmen!