Sprediķis - Cik mīlīgi ir kalnos prieka vēstneša soļi, 22.03.2020.

Leatare (Jes.52:7-10; Gal.4:22-5:1a; Jņ. 6:1-15)    

Ape

Labdien, dārgie draugi!

Prieks, ka šodien man ir tāda iespēja kādus no jums uzrunāt klātienē.

Nezinu kā jums, bet man pēc aizvadītās nestabilās ziemas ļoti gribētos dzirdēt kaut ko priecīgu. Taču ziņas, ko pēdējā laikā saņemam, ir satraukumu un bailes rosinošas. Pasaulē ar Covid-19 saslimušo skaits arvien pieaug. Vācijas kanclere Angela Merkele secinājusi, ka viņas valstij šis ir lielākais izaicinājums kopš Otrā pasaules kara. Es negrasos uzskaitīt, cik cilvēku katrā pasaules valstīs ir inficējušies ar Covid – 19 vai no tā miruši. Ir pietiekami traki jau tas, kas notiek pie mums Latvijā – valstī ieviests ārkārtas stāvoklis, slēgtas robežas, uzņēmumi no darba atlaiž cilvēkus, skolās piespiedu brīvdienas…

Vai pie labajām ziņām varētu pieskaitīt to, ka laiks mazliet uzlabojies un ar saulīti mums iespējams uzņemt vairāk D vitamīna? Noteikti jā! Taču prieks, ko šī ziņa rada, ir pārāk maznozīmīgs uz satraucošo globālo norišu fona. Vai laba ziņa ir, ka Latvijā oficiāli pasludinātas gripas karantīnas beigas? Jā. Taču aiz Covid – 19 radītās ažiotāžas arī šo ziņu maz kāds pamana.

Kas tad ir tās labās ziņas, kas patiesi nomierina cilvēka sirdi? Pravietis Jesaja saka: “Cik mīlīgi ir kalnos prieka vēstneša soļi, kas vēstī mieru, atnes labas ziņas un sludina pestīšanu, kas saka Ciānai: tavs Dievs ir ķēniņš!” (Jes. 52:7).

Kā redzat, Jesaja uzskaita veselu buķeti, un kā pirmo viņš min mieru. Pārņemti ar bailēm no corona vīrusa, esam piemirsuši par saspīlēto situāciju uz Turcijas un ES priekšposteņa – Grieķijas robežas. Pēc ANO Starptautiskās migrācijas organizācijas datiem, tur šobrīd pulcējušies aptuveni 13 000 migrantu. ES oficiālais pārstāvis bēgļu jautājumos Pēters Stano brīdina, ka pastāv risks iekļūt ļoti bīstamā plaša mēroga militārā sadursmē, un aicina visas iesaistītās puses uz konfrontācijas pārtraukšanu. Domāju, tā patiesi būtu iedarbīga labā ziņa, ja šo bēgļu krīzi izdotos atrisināt.

Taču Jesajas teiktajam ir daudz dziļāka jēga. Kad Jēzus tika aicināts runāt savas dzimtās pilsētas Nacaretes sinagogā, viņš izmantoja tieši pravieša Jesajas grāmatu, pasludinot: “Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu” (Lūk.4:18-19). Šajā septiņus gadsimtus vecajā tekstā atspoguļojās ne tikai pravieša Jesajas, bet visas grēka samaitātās cilvēces ilgas. Tā gaidīja kādu brīnišķīgu, vārdos neizsakāma prieka piepildītu, nenovēršamu dienu, ko Jesaja nosauca par Tā Kunga žēlastības gadu.

Kad Jēzus sāka minēto tekstu izskaidrot, Viņa pirmais vārds bija: “Šodien” - “Šodien šis jūsu ausīm dzirdētais raksts ir piepildīts”, Viņš teica.

Pieņemu, jūs šo rakstu vietu esat bieži lasījuši. Bet vai jūs to esat izpratuši ar sirdi? Man mājās ir lūgšanu stūrītis, ko rotā Andreja Rubļova ikonas “Svētā Trīsvienība” kopija. Ilgu laiku nevarēju saprast, kā tas var būt - Ticības apliecībā mēs apliecinām, ka Kristus ir uzkāpis debesīs un “sēdies pie Dieva, visu valdītāja Tēva labās rokas”, bet ikonā skaidri redzams, ka Kristus sēž pie Tēva kreisās rokas. Mana neizpratne pagaisa kad sapratu, ka ikona jāuztver kā spoguļattēls! Es raugos spogulī, kurā spoguļojas brīnišķīgā Dieva Trīsvienība. Es un Dievs, mēs esam vienā spoguļa pusē, vienā laivā!

Priekš manis tā ir vislabākā labā ziņa, ko jebkad esmu saņēmis. Un es apliecinu arī jums, mīļie brāļi un māsas, ka mēs neesam atstāti vieni šajā pasaulē, kur ik dienas dzirdam par nāvi nesošām slimībām, vardarbību un kariem! Jēzū Kristū Dievs nāca pasaulē, lai būtu ar mums šodien un “līdz pasaules galam” (Mt.28.).  

Baidīties no nāves ir pašsaprotami. Un ir pilnīgi vienalga, cilvēks miris no bada, kara vai briesmīgas slimības. Ik reizi, kad par to dzirdam, mēs izjūtam bailes un esam spiesti aizdomāties, cik patiesībā trausla ir dzīvība mūsos un kas mūs sagaida dzīves beigās.

Romas kat. teologs Eižens Drēvermans saka, ka visa cilvēka dzīve paiet starp divām alternatīvām – bailēm un ticību Dievam. Mēs varam baidīties, vai arī vienā brīdī pārstāt baidīties un pieņemt lēmumu uzticēties. “Mēs nevaram visu nokontrolēt, tāpēc mums atliek uzticēties. Kristīgā realitātē runājot, mums jāuzticas Dievam, ka mana dzīve ir laba pat, ja tajā notiek nepatīkamas un nekontrolējamas lietas” raksta Drēvermans.

Iekšēja nepieciešamība izdarīt izšķirošo garīgo izvēli bija un joprojām ir iemesls, kāpēc tūkstošiem cilvēku seko Jēzum. Taču visiem daudzajiem Kristus sekotājiem ir nepieciešama arī fiziskā barība. Kur to ņemt, ja apkārt tuksneša akmeņi un smiltis, vai, kā mūsu gadījumā, Covid – 19 karantīna?

Kad runa ir par miesas fizisko izdzīvošanu, satraukums pārņem pat visstabilāko personību prātus. Biju pārsteigts, kad piedzīvoju, ka veikalā “Maxima” Alūksnē ir izpirkti gandrīz visi putraimi un citas tamlīdzīgas ēdamas preces. Kāda mūsu tautiete no Liverpūles stāsta, ka jau nedēļu veikala plauktos nav redzējusi neko, no kā varētu pagatavot ģimenei maltīti.

Vai tiešām pārtikas krājumu “pietiekams” daudzums var nodrošināt mūs pret to, ko nekontrolējam? Kad Izraēla tauta klejoja tuksnesī, Dievs baroja to ar “debesu mannu”. Ik rītu tā gulēja ap nometni kā smalkas zvīņas, un katram cilvēkam bija jāsavāc tik, cik viņš var apēst vienā dienā. Kas tika atlicināts līdz nākamās dienas rītam, tas sapuva un to apēda tārpi.

Dievs nepārtraukti māca mūs paļauties, ka rīt būs vēl. Kad es apmeklēju veikalu pēc dažām dienām, tā plaukti atkal bija pilni. Evaņģēlijā minētais mazais zēns, kuram bija vien piecas maizes un divi zivis, uzticējās Dievam, un ar šo mazumiņu tika paēdināts viss lielais ļaužu pulks. Kad mēs piedzīvojam ilgas, ko nekas un neviens šajā pasaulē nespēj piepildīt, tad tā ir zīme, ka ir kas vairāk nekā mēs spējam saredzēt ar savām fiziskajām acīm. Jeb, kā saka K.S. Lūiss, “Ir kaut kas vairāk, kaut kas pēc”.

Kaut kas pēc. Tam ir grūti noticēt. Īpaši, kad stāvam pie tikko aizbērtas kapa kopiņas. Tomēr tā ir patiesība. Ne tikai Bībele, bet visa mūsu dzīve to apliecina arvien no jauna.

Kristīgais autors Marks Paustjens par to raksta: “Vispretīgākais skats visas pasaules pierakstītajā vēsturē ir tas, kā naglas tiek dzītas cauri Kristus rokām, kad Viņš saskārās ar visām mūsu izraisītajām sekām. Tā bija cena tam, ka Viņš izvēlējās mūs. Dieva mirušais ķermenis tika apglabāts dziļi mūsu cilvēciskajā augsnē. Kā sēkla, spītīga, neapturama, nenovēršama sēkla.

Un visbrīnišķīgākais cilvēces vēsturē iegravētais skats ir augšāmcēlies Jēzus Kristus. Lūdzu nenoraidiet to par ātru. Tas ir viss, kas mums ir.” (Marks Paustjens, Prast atbildēt).

To pašu K. S. Lūiss izteicis šādi: “Nekas tā nav izmainījis manu izpratni par nāvi kā Jēzus, vienkārši nomirstot. Kad VIŅŠ un nāve satikās, nāve tika izmainīta”.

Apustulis Pāvils raksta: “Kur, nāve, tava uzvara, kur, elle, tavs dzelonis? Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu!” (1.Kor.15:55).

            Un psalmists piebalso: “Viņi visi gaida uz Tevi, lai Tu viņiem barību dod savā laikā. Kad Tu to viņiem dod, tad viņi to sakrāj; kad Tu atver Savu roku, tad viņi top paēdināti ar visu labu. Bet, kad Tu apslēp Savu vaigu, tad viņi krīt bailēs; kad Tu viņiem atņem dvašu, tad viņi mirst un atgriežas pīšļos. Kad Tu sūti Savu Garu, tad viņi top dzīvi radījumi, tā tu atjauno zemes seju” (Ps.104:27-30).

Dzīvības uzvara pār nāvi Jēzū Kristū bija, ir un vienmēr būs vislabākā labā vēsts, kas patiesi nomierina un atspirdzina dzīves grūtībās pārgurušās cilvēku sirdis.  

Gods lai ir Tēvam un Dēlam un Svētajam Garam. Jēzus Vārdā, Āmen!